Iepazīstināšana ir ļoti plaša tēma, un par to var atrast daudz un dažādus materiālus, kas praktiski izmantojami gandrīz ikvienā dzīves situācijā, piemēram, ikdienā, svētkos, darbā, pieņemšanā, galmā u.c.
Tāpēc esmu nolēmusi veltīt šai tēmai divus blogus. Šis blogs ir veltīts verbālai komunikācijai. Nākošajā blogā būs informācija par neverbālo komunikāciju – rokas spiediens, skūpsts u.c. žesti.
Vai esam ievērojušas, ka daudziem cilvēkiem iepazīstināšana nereti izvēršas par īstu murgu? Varbūt pašas esam nonākušas šādās situācijās, kad rodas jautājums – kā to pareizi darīt? It sevišķi, ja runa ir par jaunākās paaudzes iepazīstināšanu ar vecāko paaudzi vai otrādi.
Dažādās grāmatās par etiķeti un uzvedības normām var atrast skaidras norādes par iepazīstināšanu vai stādīšanu priekšā, piemēram, iepazīstināti tiek tikai vienādu aprindu cilvēki, stādīšana priekšā ir atšķirīga starp kungu un dāmu, vecāku un jaunāku cilvēku, neprecētām un precētām kundzēm, cilvēku, kas sabiedrībā ieņem augstāku stāvokli un cilvēku, kas sabiedrībā ieņem zemāku stāvokli u.tml. Kā neapjukt, izlasot šos noteikumus, un kādas uzvedības normas ir aktuālas mūsdienās attiecībā uz iepazīstināšanu?
Mūsdienu uzvedības normas paredz, ka, savstarpēji iepazīstinot cilvēkus vai stādoties priekšā, katrs pats var izlemt, vai nosaukt tikai savu vārdu, vai gan vārdu, gan uzvārdu. Piemēram: „Mani sauc Iveta Kalniņa”, „Es esmu Kalniņas kundze” vai „Mans vārds ir Iveta”. Taču, piemēram, salikums: „Es esmu Tādsuntāds kungs” bija un ir nepareizi. Sakot, „es esmu” vīrietis var vienīgi saistīt savu vārdu ar uzvārdu, piemēram: „Es esmu Raitis Vimba”. Stādīšanās priekšā ir atšķirīga formālā un neformālā pasākumā. Ja, piemēram, esam uzaicinātas stādīties priekšā uzņēmuma valdes rīkotajā pieņemšanā, varam izmantojot īsu formu: „Mans vārds ir Kalniņa”.
Un tas ir ērti, ja jānosauc savs uzvārds vairākas reizes. Te forma: „Mans vārds ir Iveta” varētu klātesošajos izraisīt nesapratni. Savukārt, ja stādamies priekšā, piemēram, draugu mājas viesībās, visērtāk ir izmantot formu: „Mans vārds ir Iveta”. Lai gan mūsdienās iepazīstināšanas forma, izmantot ievadteikumus, piemēram: „Atļaujiet iepazīties”, „Atļaujiet Jums stādīt priekšā” u.tml. saskarsmē ar vecāka gada gājuma cilvēkiem zaudē savu aktualitāti, aiz cieņas pret vecāko paaudzi šo formu nevajadzētu ignorēt. Privātajā jomā sarežģītā iepazīstināšanas procedūra pamazām ir atkāpusies vienkāršāku iepazīstināšanas formu priekšā. Tā varam teikt: „Lapiņas kundze” vai „Šī ir mana meita Kristīne”, vai „Un šis ir profesors Zalktis, kura lekcijas par neorganisko ķīmiju man vienmēr ir ļoti patikušas”. Un šāda paplašināta informācija, savstarpēji iepazīstinot cilvēkus, var būtiski atvieglot sarunas uzsākšanu.
Vēl viens ieteikums, ko mūsdienās ir vērts iegaumēt: trešajai personai iepazīstinot, piemēram, pāri: kunga vārds tiek nosaukts pirms dāmas vārda un jaunākā vārds pirms vecākās personas vārda.
Iedomāsimies situāciju: ir sarīkotas plaši apmeklētas viesības restorānā. Zariņa kungs, liela uzņēmuma akcionārs, un viņa kundze, abi četrdesmitgadnieki, stāv un sarunājas ar Faulbaumas kundzi, kādu ievērojamu, pavecāku rakstnieci, un viņas jauno dzīvesbiedru, kurš varētu būt vismaz desmit gadus jaunāks par Faulbaumas kundzi. Pie šī bariņa pienāk nama māte ar Griķi, pēc izskata jauneklīgu kungu, kuram varētu būt nedaudz vairāk par četrdesmit gadiem un viņa pārspīlēti sakrāsoto kundzi, kuras vecums ir grūti nosakāms, un Tīnas jaunkundzi, kas ir jauna, neprecēta zobārste. Pirms pārdesmit gadiem nama māte tikai ar grūtībām būtu atrisinājuši šo iepazīstināšanas uzdevumu, ja nav skaidri zināms iepriekš minēto cilvēku vecums un sociālais statuss. Taču, tā kā mūsdienās etiķete vairs nav tik stingra attiecībā uz savstarpēju iepazīstināšanu, nama māte var atšķirt vīrieti no sievietes un pamanīt arī vecuma starpības, un veiksmīgi tikt galā ar šo situāciju.
Situācijā, ja kādai cilvēku grupai pieiet viena persona vai pāris, vārdu nosaukšana un rokas pasniegšana parasti notiek pēc kārtas. Iepazīstinot ar savu laulības partneri, izmanto formu: „Mans vīrs” vai „Mana sieva”, nevis: „Mans laulātais draugs” vai „Mana laulātā draudzene”, vai „Mans dzīvesbiedrs” vai „Mana dzīvesbiedre”. Savukārt, ja vēlamies nodot sveicienu kāda cilvēka laulības partnerim, varam teikt: „Lūdzu pasveicini savu kundzi (kungu/sievu/vīru)” vai „Sirsnīgs sveiciens Tavai/am sievai/vīram”. Vecāka gada gājuma cilvēki var pieturēties pie formas: „Sveiciens Jūsu dzīvesbiedrei/am”.
Joprojām ir aktuāla uzvedības norma, kura nosaka, ka, ja notiek sasveicināšanās vai iepazīstināšana starp jaunatnākušajiem (neatkarīgi no tā, vai tas ir vīrietis/sieviete/pāris) un jau sēdošajiem viesiem, kungi pieceļas. Mūsdienas to var izdarīt arī sieviete, ja viņa to vēlas. Agrāk etiķete noteica, ka „dāma vienmēr paliek sēžot”. Jāpiebilst, ka neviens gan to negaida no ļoti veciem cilvēkiem vai cilvēkiem, kuriem piecelšanās ir apgrūtināta. Situācijā, ja viesības notiek publiskā vietā, piemēram, kafejnīcā vai krogā, ir pieļaujams, ka sasveicināšanās var notikt ar nedaudz piepaceltu roku un: „Sveiki”.
Mūsdienās priekšā stādīšana tās patiesajā izpratnē notiek tikai oficiālos gadījumos, un tā ir vienpusēja, piemēram, vēstnieku pieņemšanā, publiska pasākuma atklāšanā (tiek stādīts priekšā pasākuma vadītājs), arī gadījumā, ja uzņēmumā ir jauns darbinieks, kuru priekšnieks vēlas stādīt priekšā pārējiem uzņēmuma darbiniekiem.
Jāatceras, ka neatkarīgi no tā, vai cilvēkus savstarpēji iepazīstina, vai kādam stāda priekšā, ir jāsniedz atbilde. Agrāk izmantojamās frāzes: „Ļoti patīkami”, „Man ir tas gods” u.tml. mūsdienās var neizmantot. Tās var aizstāt ar, piemēram: „Labdien”, pievienojot jaunā paziņas vārdu. Taču nereti gadās situācijas, kad vārds tiek izrunāts neskaidri vai atmiņa mūs ir pievīlusi, jo, ja iepazīstināšana notiek ar vairāk par 3 cilvēkiem, tad, nosaucot ceturtā cilvēka vārdu, pirmo, iespējams, jau esam aizmirsušas. Kā rīkoties šādā situācijā? Neskriesim un nejautāsim pārējiem viesiem, kāds ir iepriekš stādītā priekšā cilvēka vārds. Šādā situācijā daudzi vīrieši atrod lielisku risinājumu, atbildot, piemēram: „Cienītā kundze”. Savukārt, sievietes parasti izvairās atbildēt ar: „Godātais kungs”, meklējot kādu „draudzīgāku” atbildi. Mūsdienu uzvedības normas pieļauj, ka varam vēlreiz pārjautāt cilvēka vārdu, jo katram taču ir patīkami dzirdēt, ka viņu uzrunā viņa vārdā, piemēram: „Odziņas kundze”, „Sidraba kungs”. Tas mūsu līdzcilvēkos un mūsos rada sajūtu, ka esam otram cilvēkam svarīgi, mūs iegaumē un atceras. Un šī sajūta ir neatņemama sastāvdaļa komunikācijā ar citiem cilvēkiem.