Turpinot blogu par mūsdienīgām uzvedības normām, parunāsim par robežām – vai tās tiešām eksistē, vai ir situācijas, kurās jūtam, ka kāds ir pārkāpis mūsu nospraustās robežas, vai, iespējams, mēs esam pārkāpušas kāda līdzcilvēka nospraustās robežas un kā tādās situācijās rīkoties?
Sabiedrība sastāv no dažādiem indivīdiem, kuriem ir atšķirīga audzināšana, reliģija vai politiskie uzskati. Un šis sajaukums praksē nevar radīt jaunas, universālas un visiem pieņemamas uzvedības normas. Tāpēc, lai neradītu konfliktu situācijas un spiedzi, ir jāsaglabā savas personiskās robežas, kuru pārkāpšanu mēs ne vienmēr vēlamies pieļaut. Tas var attiekties ne tikai uz svešiniekiem, bet arī uz mūsu līdzcilvēkiem.
Kas tad īsti ir personiskā robeža?
Aptaujājot savas draudzenes, visbiežāk dzirdētā atbilde bija: „Personiskā robeža ir tas, ko es varu atļauties un ko nevaru atļauties attiecībā pret citiem un citi – attiecīgi pret mani.” Taču psihologi uzskata, ka katra cilvēka personiskā robeža aptver ne tikai paciešamā apmērus, bet arī apkārtējās brīvās telpas izmērus, kādi konkrētajā situācijā ir nepieciešami.
Un izrādās, ka vairumam cilvēku, pat neapzinoties, ir četras distanču zonas jeb telpiskais attālums attiecībā pret apkārtējiem.
Vispirms ir intīmā distance: sākot no pavisam tuvas līdz aptuveni 50 centimetriem. Intīmā distance pieļauj ķermeņu kontaktu, un saskarsme šajā šaurajā vidē ir iespējama tikai ar noteiktiem, mūsu pašu izvēlētiem cilvēkiem, piemēram, vecāki samīļo mazuli, draugi sasveicinoties apķeras un viegli uzsit viens otram uz pleca.
Nākošā ir personiskā distance: sākot no aptuveni 50 centimetriem līdz 1 metram. Šādā attālumā, piemēram, ir iespējams sasveicināties, izmantojot rokas spiedienu.
Pēc tam seko sabiedriskā distance: līdz aptuveni 2 metriem. To ar dažādiem palīglīdzekļiem ir iespējams palielināt, piemēram, darba vietā - ar darba galda, letes, dažādu norobežojumu palīdzību. Šajā vidē mēs rīkojamies nogaidoši un cenšamies ieturēt distanci.
Nākošā ir publiskā distance: tiek ieturēti vairāk par 2 metriem. Kā piemēru var minēt aktierus uz skatuves un publiku zālē, starp kuriem tuvāka distance nav nepieciešama vai pat vēlama.
Tas, kā mēs reaģējam, ja kāds pārkāpj mūsu personisko robežu vai ja mēs, savukārt, pārkāpjam kāda indivīda personisko robežu, pauž ķermeņa valoda.
Piemēram, ja mums „piesienas” kāds svešinieks vai cilvēks, kurš mums nesimpatizē, pēkšņi apliek mums roku ap pleciem, mēs jūtamies iekšēji aizkaitināti un sadusmojušies. Šis cilvēks ir pārkāpis mūsu privāto robežu un varbūt pat iespiedies mūsu intīmajā sfērā. Reakciju uz šo pēkšņo ielaušanos visbiežāk pauž mūsu ķermenis, nevis vārdi. Mēs mēģinām izstiept roku, atliekt galvu, atkāpties soli atpakaļ, lai radītu distanci ar šo nevēlamo indivīdu.
Un otrādi – ja kāds, kurš mums simpatizē, sniedz roku no lielāka attāluma, mēs cenšamies paliekties uz priekšu vai paspert soli tuvāk. Kā piemēru minēšu situāciju, ar kuru gandrīz katrs no mums ir sastapies savā darba vietā. Iedomāsimies, ka Jūs dodaties pie sava priekšnieka ar atskaiti. Jūsu priekšnieks sēž savā kabinetā pie galda.
Situācija nr.1: Jums ienākot, priekšnieks pieceļas no sava galda, apiet tam apkārt, lai ar Jums sasveicinātos. Situācijas atšifrējums: priekšnieks domā – es Jums vēlos būt tuvāk, nekā galds (norobežojums) starp mums to pieļauj.
Situācija nr.2: Jums ienākot, priekšnieks paliek sēžot pie sava galda vai pieceļas, sasveicinās un ieņem savu vietu pie galda. Situācijas atšifrējums: priekšnieks domā – man no sākuma ir jāpadomā, cik tuvu es vēlos Jūs redzēt sev blakus vai es vēlos saglabāt distanci. Tā kā jebkurā darba vietā pastāv darba hierarhija, tad situācijā nr.2 priekšnieks vēlas saglabāt šo darba formalitāti. Apgūstot neverbālās komunikācijas veidus, mēs ne tikai spējam saglabāt savas personiskās robežas, bet arī spējam cienīt citu cilvēku personiskās robežas.
Katram sava personiskā teritorija!
Katram cilvēkam papildus viņa personiskajām robežām ir vajadzīga arī personiskā teritorija. Mājās tā var būt noteikta istaba, dārzā – kāds noteikts stūrītis, darbā – kāda īpaša vieta. Katru ielaušanos mūsu personiskajā teritorijā mēs uztveram atkarībā no sava temperamenta – īgni, noraidoši. Mājās vai darba vietā mēs šādas situācijas varam regulēt ar pārrunu palīdzību. Taču, izejot ārpus šīm telpām, tas kļūst gandrīz neiespējami.
Piemēram, pusdienas pārtraukumā Jūs dodaties pusdienot uz kafejnīcu, kas atrodas blakus Jūsu darba vietai. Jūs ieņemat vienīgo brīvo galdu un baudāt savas pusdienas. Pēkšņi pie Jūsu galda Jums pretī apsēžas svešinieks. Klusējot Jūs pieņemat šo traucēkli un cerat, ka galds tiks sadalīts vienlīdzīgi – Jūsu zonā un svešinieka zonā. Pēc 5 minūtēm Jūs savā zonā atrodat viņa avīzi – Jūs jūtaties aizkaitināta, jo Jūsu zona tiek samazināta un Jums ir jāsaraujas. Pēc brīža – viņa tukšos traukus, jo viņš ir paēdis ātrāk par Jums, un Jūs paliekat viena pie galda ar tukšu trauku kaudzi. Šādā situācijā mēs neko nespējam darīt, jo publiskā vietā mēs nevaram nospraust savu personisko teritoriju vai ielauzties kāda svešinieka intīmajā zonā.
Lielos cilvēku saietos – koncertā, lielveikalā, sabiedriskajā transportā vai liftā mēs esam spiestas paciest šādu „uzmākšanos”. Taču šādās situācijās ir svarīgi būt īpaši taktiskām.
Kā jau bloga sākumā minēju – dažādām tautām ir raksturīgas atšķirīgas „personiskās robežas” un līdz ar to - arī ķermeņa valoda. Ne vienmēr mājiens ar galvu nozīmē „jā” un tās pakratīšana – „nē”.
Kontaktējoties ar kādu indivīdu, tiešs un ciešs skatiens mums šķiet pierasts, un tas signalizē par cieņu un ieinteresētību sarunā. Taču ir zemes, kur šāds skatiens tiek uzskatīts par nepieklājīgu vai pat iedomīgu un sarunu biedrā var izraisīt negatīvu reakciju. Tāpēc vienmēr atcerēsimies, ka pastāv dažādas uzvedības normas un izdomāsim, vai konkrētajā situācijā varam uz tām balstīties un tās izmantot.
Parunāsim par personiskām robežām? Kā ir jums?
Foto: Flickr.com, Istockphoto.com
