Turpinot viesību tematiku, šoreiz parunāsim par ielūgumiem.
Dārgie viesi, bon appetit!
Ielūguma formas pamatnoteikums – tas ir jāizraugās atbilstoši viesību iemeslam. Attīstoties dažādiem komunikāciju veidiem, rīkojot nelielas un privātas viesības, vairs nav nepieciešams sūtīt īpaši oficiālu ielūgumu ar eventuālu atbildes karti. Taču tas nebūt nenozīmē, ka ielūgumi ir zaudējuši savu aktualitāti. Dažādi oriģināli iespiesti vai pašdarināti ielūgumi kļūst aizvien iecienītāki, piemēram, ielūgums knupīša formā uz bērna raudzībām, eglītes formā – uz Ziemassvētku vakariņām vai sirsniņas formā – uz kāzām noteikti sagādās patīkamu pārsteigumu tā saņēmējam. Mūsdienu tehnoloģijas atļauj veidot ielūgumus arī virtuālā vidē, izmantojot dažādas bildes un aplikācijas. Taču var arī izmantot iespēju ielūgt pa telefonu, nosūtot e-pastu vai sms vai pa faksu.
Taču, neatkarīgi no tā, kādu ielūgumu esam izvēlējušies, iespiestu vai pašdarinātu, rakstisku vai telefonisku, tajā jābūt skaidriem norādījumiem, vai runa ir par viesībām ar mielastu vai nē un vai ir jāierodas savlaicīgi. Ierasties viesībās, kurās paredzēta kopīga maltīte, ar krietnu novēlošanos ir nepatīkami ne tikai pašam viesim, bet arī namamātei/namatēvam, kuri noteikti centīsies rūpīgi sagatavotos ēdienus saglabāt siltus un baudāmus. Turklāt jāņem vērā arī citu viesu klātesamība, kas, iespējams, visu vakaru sēdējuši un gaidījuši, kamēr tiks pasniegta maltīte. Un garastāvoklis nebūt nav no labākajiem, ja nepārtraukti rūc vēders...
Nenoteikts ielūgums, piemēram: „Atnāciet pie mums uz kādu stundiņu trešdienas vakarā...” nebūt nenozīmē, ka paredzēts mielasts. Tādējādi var rasties pārpratums: namamāte/namatēvs būs sagatavojusi/is nelielas vakariņas, taču laicīgi ieradies viesis, iespējams, jau būs paēdis vai pretēji – mielasts nebūs sagatavots un viesis, kaut arī laicīgi ieradies, visu laiku domās pa to, kā ātrāk atvadīties, lai ieturētu maltīti. Šādos gadījumos etiķete nosaka – ja ielūgumā nav precīzas norādes par maltīti/ierašanās laiku u.tml. niansēm, ielūgtais drīkst pārjautāt, vai ielūgums ir pareizi saprasts.
Mūsdienu uzvedības normas paredz, ka situācijā, ja kaut kādu neparedzētu iemeslu dēļ nevaram ierasties laicīgi uz viesībām vai ierasties sanāk krietni ātrāk par iepriekš norunāto laiku, par to noteikti vajadzētu brīdināt iepriekš namamāti/namatēvu, piezvanot vai aizsūtot sms. Tādējādi namamāte/namatēvs sapratīs, ka mielastu var sākt, arī negaidot kavētāju. Savukārt, ja regulāri ieradīsimies viesībās ar krietnu nokavēšanos vai par agru, par to iepriekš nebrīdinot, riskējam iemantot namamātes/namatēva un arī citu viesu antipātijas. Tā tas ir arī tad, ja ielūgums paliek neatbildēts. Etiķete nosaka, ka atbilde uz ielūgumu – piekrišana vai atteikums, būtu jāsniedz vienmēr, un mūsdienās uz netradicionāliem ielūgumiem var atbildēt arī izmantojot telefonu, e-pastu vai sms.
Īpaši smalkjūtīgi un taktiski vajadzētu izturēties situācijā, ja iepriekš esam piekrituši ierasties viesībās, taču ir radusies nepieciešamība to tām atteikties. Tāpēc, lai neaizvainotu namamāti/namatēvu, atteikumam vajadzētu skanēt uzsvērti laipni, paužot patiesu nožēlu, piemēram, ja ģimene ar bērniem ir piekritusi piedalīties draugu rīkotajās viesībās, taču dienā, kad jādodas ciemos, kāds no bērniem ir pēkšņi apslimis.
Nekādā gadījumā nav pieļaujams paviršs atteikums ar domu, ka: „viens viesis vairāk vai mazāk neko nemaina...”, jo tādējādi var gadīties, ka namamāte/namatēvs vakaru pavada kopā ar mazāk nekā pusi ielūgto viesu. Būtībā tas ir ļoti aizvainojoši, jo, cik gan daudz iztērēts laika un naudas, kā arī pielikts pūļu, lai sarīkotu īpaši skaistas viesības, un pāri palikušais ēdiens pēc pāris dienām būs jāmet ārā! Tāpēc atteikt apmeklējumu drīkst tikai tad, ja tam patiešām ir nopietns iemesls vai neparedzēti apstākļi, nevis tādēļ, ka: „Man šobrīd gribas redzēt savu iemīļoto teleseriālu...”.
Etiķete arī nosaka, ka viesiem, jau saņemot ielūgumu, vajadzētu zināt cikos viņi tiek gaidīti. Ja ielūgumā minēts, piemēram, ka viesis gaidīts pulksten divos uz pusdienām, tas nozīmē, ka no ciemiņa tiek gaidīta precizitāte. Savukārt, ja ielūgumā teikts, piemēram, ka viesis gaidīts no pulksten četriem pēcpusdienā uz pikniku, tas nozīmē, ka var ierasties apmēram pusstundas laikā, kopš ielūgumā minētā brīža. Un, ja ielūgumā minēts, piemēram, ka rīkots kokteiļu vakars no pulksten astoņiem vakarā līdz divpadsmitiem naktī, tas nozīmē, ka viesis var nākt ielūgumā minētajā laikā, kad grib.
Ielūgumā ir svarīgi norādīt, kā jāģērbjas, jo lielākoties neviens ciemiņš (izņemot tuvus radus vai draugus) nevar nojaust, ko namamāte/namatēvs ir domājis, piemēram, ar vārdu: „vienkāršs”... Tikpat labi, tas var būt vienkāršs ikdienas apģērbs dārza svētkos vai vienkārši klāts galds brokastīs. Varbūt tomēr pasākums prasa uzvilkt kaut ko elegantāku...?
Ir viesības, kur šie iepriekš minētie ieteikumi nav jāievēro, piemēram, pikniki, vakars labāko draugu lokā jeb svinības, par kurām var teikt: „Var nākt katrs, kurš grib, un paņemt līdzi, ko grib...”. Respektīvi, katrs uz šādām viesībām var paņemt līdzi, piemēram, savu iemīļoto dzērienu vai groziņu ar uzkodām. Taču arī te pastāv viens noteikums - solījumu kaut ko atnest tik tiešām izpildīt. Tādējādi namamāte/namatēvs var sabalansēt viesu skaitu ar nepieciešamo ēdienu un dzērienu daudzumu. Šādos pasākumos, ja vien namamāte/namatēvs nav pasūtījusi/is kaut ko īpašu, nav nepieciešams īpašs pieteikums vai atteikums, kā arī ierašanās noteiktā laikā vai apģērbā parasti nav paredzēta.
P.S. Nākošajā blogā būs runa par to, kā izvietot viesus pie galda.