Iedomāsimies situāciju: Māris ir iepazinies ar Ievu un sarunājis tikšanos pēc darba laika beigām kafejnīcā. Taču ārā ir spēcīga lietus gāze un izsauktais taksis ir aizkavējies par 20 minūtēm. Diemžēl arī mobilā telefona baterija ir nosēdusies, un tas skumji rāda tumšu ekrānu. Māris izmisumā skrien uz tuvāko autobusa pieturu, pa ceļam kioskā paķerdams lielu puķuzirnīšu pušķi.

Pēc stundas, galvā pārcilādams atvainošanās frāzes, Māris ir ieradies kafejnīcā un pamana Ievu, sēžot un gaidot viņu pie galdiņa. Joprojām, meklēdams īstos vārdus, Māris iegrūž Ievai rokās satīto puķu pušķi. Pamanījis savu kļūdu, Māris jūtas vēl neveiklāk. Taču Ieva mierīgi sāk izsaiņot pušķi... Vai tas ir iemesls, lai sāktu stostīties? Nē. Iejūtīgs līdzcilvēks palīdzēs mums saprast, ka misēklis nemaz nav tik traģisks. Savukārt, ja nesastopamies ar šādu izpratni, tad varam mierīgi, laipni atvainoties un īsi, patiesi aprakstīt situāciju.

Atvainojoties ir svarīgi būt patiesam un godīgam. Pārspīlētas un tukšas frāzes, piemēram, „esmu pilnīgi izmisusi”, „tu taču redzi, ka jūtos dikti vainīga”, „man nav attaisnojuma” u.tml. šādā situācijā skan drīzāk ironiski un var aizvainot.

Atvainojiet! Kādos gadījumos tas mūsdienās ir jāsaka?

Tas noteikti ir jāsaka saskarsmē gan ar saviem līdzcilvēkiem, gan ar svešiniekiem tad, kad kādam cilvēkam esam nodarījuši ko tādu, kas pašiem nebūtu patīkami. Tas būtu vietā, piemēram, situācijā, ja mēs kādam uzskrienam virsū, uzkāpjam uz kājas, aizķeram kādu ar roku, aizcērtam durvis deguna priekšā, paņemam svešu lietu.

Tātad, arī situācijās, kad sagādājam kādam cilvēkam neērtības. Ja atvainošanos izteiksim laipni, ar smaidu, varam būt gandrīz pārliecināti, ka arī mums atbildēs pretimnākoši vai pat ar dažiem vārdiem, piemēram, „nekas”, „viss ir kārtībā” u.tml. Savukārt, ja sagādāsim kādam cilvēkam neērtības un noklusēsim vai ignorēsim šo vārdu: „Atvainojiet!”, varam iemantot vien dusmīgu skatienu vai pat nepatīkamu repliku.

Mūsdienās daudzi jaunieši aizvien biežāk izmanto vārdu: „Sorry!”, kas, tulkojumā no angļu valodas, nozīmē: „Atvainojiet!” Un tas tomēr ir labāk, nekā nekas. Taču te pārpratumi var rasties saskarsmē ar vecāka gada gājuma cilvēkiem, kuriem nereti trūkst tolerances un izpratnes, un viņi to neuztver kā atvainošanās frāzi. Tāpēc saskarsmē ar vecāka gada gājuma cilvēkiem vajadzētu runāt savā valodā, ja vien konkrētajā situācijā tie nav ārvalstnieki, kas atvainojas savā dzimtajā valodā.

Arī zem deguna nomurmināts „..vainojiet”, kas var liecināt par runātāja nedrošību, vai pusčukstus izteikts „atvainojiet”, kuru saka klusas balss īpašnieks, ir vērtējami labāk, nekā noklusēšana.

Reiz uzgāju aforismu: „Visgudrākais no cilvēkiem ir tas, kuru visvairāk kaitina laika zaudējums.” Tātad, vēl viena būtiska situācija, kad ir nepieciešams atvainoties, ir novēlošanās. Gandrīz katra no mums zina, kādas ir izjūtas, kad kaut kas ir jāgaida. Atkarībā no konkrētās situācijas, emociju skala var svārstīties no izteikti pozitīvām līdz dramatiski negatīvām. Tas var būt saviļņojums, ilgas, skumjas, nedrošība, pat trauksme. Un ir situācijas, kad no kavēšanās nav iespējams izvairīties – sastrēgums, saplīsis ūdensvads, pazaudēti dokumenti u.c.

Par laimi mūsdienās eksistē tik brīnišķīgs izgudrojums kā telefons. Tāpēc lūgums visiem, kas jūt, ka kavēšanās ir neizbēgama, izmantot telefonu (mūsdienās mobilais telefons ir gandrīz katram), lai paziņotu par kavēšanos. Protams, ir situācijas, kad tas ir gandrīz neiespējami, jo, piemēram, cilvēkam, ar kuru norunāta tikšanās, nav šāda komunikācijas līdzekļa. Taču ir reizes, kad jau vairākas stundas iepriekš jūtam, ka norunātajā laikā nepaspēsim ierasties. Un tad ir laipni un taktiski par to jāpaziņo jau iepriekš.

Psihologi atzīst, ka daudziem cilvēkiem sagādā patiesas grūtības atzīt savas kļūdas un atvainoties. Ja esam pieļāvuši sīku kļūmi, iespējams, to labot ir krietni vieglāk, nekā situācijā, ja esam „pāršāvuši pār strīpu”, piemēram, ja omulīgu viesību laikā esam izraisījuši strīdu vai sarunās esam kādu aizvainojuši, vai esam kādam publiski izteikuši ironisku piezīmi, vai esam par daudz lietojuši alkoholu. Un ir nepieciešama krietna deva drosmes un pašpaļāvības, lai šādā situācijā personiski atvainotos.

Gadījumā, ja nespējam to izdarīt, var, protams, labot situāciju, uzrakstot pāris atvainošanās rindiņu un aizsūtot tās, izmantojot mobilo telefonu. Arī šādā situācijā ir nepieciešams būt atklātam un patiesam, piemēram, uzsākot saraksti vai sarunu ar vārdiem: „Sveiks/a! Es patiesi (no sirds, ļoti) nožēloju savu slikto (nepieklājīgo, nesavaldīgo) rīcību vakar (Tavās viesībās)...”   

Līdzcilvēku, draugu vai kolēģu starpā šādu situāciju bieži var labot bez problēmām, un reizēm pat gadās, ka aizskartais notikušo nemaz tik ļoti pat nepārdzīvo. Taču, lai vērstu par labu izveidojušos situāciju, šādam nolūkam var noderēt puķes ar zīmīti: „Lūdzu piedod!”, „Esmu vainīgs/a”, „Ļoti nožēloju” u.tml. vai kāds našķis, kas aizskartajam „ietu pie sirds” ar zīmīti: „Cenšos laboties un padarīt tavu dzīvi saldāku!” vai „Našķis garastāvokļa uzlabošanai” u.tml.

Un atcerēsimies, ka tas, kas patiesi vēlas atvainoties, atradīs veidu, kā to vislabāk izdarīt. Savukārt, tā kā neviens no mums nevar apgalvot, ka mēs nekad nekļūdāmies, mēs visi esam gatavi piedot.

***

Sieviešu Kluba piebilde!

Paldies par atgādinājumu būt pieklājīgiem! Šis raksts saņem specbalvu no redakcijas "Dallmayr" kvalitatīvo austriešu kafiju!

* Balva gaidīs Māmiņu Kluba redakcijā, tālr: 67350750, Rīgā, Vīlandes ielā 1-9!