Uzticība kā attiecību stūrakmens

Autors: acisciet, 2011. gada 15. maijs, 16:33:12
Uzticība kā attiecību stūrakmens

Tik bieži un uzmācīgi daudz nākas dzirdēt vai lasīt stāstus par uzticības neesamību attiecībās. Bet interesantākais ir tas, ka šis fakts plasākā sabiedrībā tiek uzskatīts par normu. Godīgi sakot, mani biedē šī sabiedrības degradācijas tendence, jo neesmu gatava to pieņemt, samierināties savā dzīvē un attiecībās ar mīļoto.

 

Kas ir uzticība? Manuprāt, uzticība var būt kā fiziska tā arī garīga, un abas ir vienlīdz svarīgas. Fiziska uzticība nozīmē, ka jebkuros apstākļos, dvēseles noskaņojumā un reibuma pakāpē vīrietis vai sieviete neveiks nekādas seksuāla rakstura darbības ar kādu, kas nav viņa dzīvesdraugs. Domāju, ka nav jādala atsevišķi – orāls, vagināls vai anāls sekss, tas ir un paliek sekss. Ja kāds ir atļāvis saplūst savam ķermenim ar otru ķermeni, ir vienalga kādā specifiskā veidā tas noticis. To nevar padarīt par nebijušu. Ir teiciens „sieviete var visu piedot, bet aizmirst nevar nekad, savukārt,  vīrietis var daudz ko aizmirst, bet piedot- nekad”.

 


Garīga ir ne mazāk svarīga, jo nepieļauj sievietei padziļinātas draudzīgas attiecības ar kādu, kas nav viņas tiešais radinieks (tēvs, dēls, brālis) vai dzīvesdraugs, jo atklāt savu sirdi viņai vajadzētu tikai draudzenēm un mīļotajam. Man visas nišas ir aizpildītas- dēls, tēvs, brālis un mīļotais, tādēļ nejūtu ne mazāko nepieciešamību pēc vēl kāda vīriešu kārtas drauga. Tas gan neizslēdz, ka man ir lietišķi labas attiecības ar darba kolēģiem un draudzeņu dzīvesdraugiem, bet „kratīt” sirdi viņiem uz pleca nevēlos. Tāpat arī vīrietim būtu jāizrāda padziļinātas rūpes, sirsnīgi jāuzklausa un jāsniedz atbalsts savām tiešajām radiniecēm un sirdsdāmai. Sievietei ir  sāpīgi, ja vīrietim ir pārāk draudzīgi tuvas attiecības ar kādu darba kolēģi, bijušo draudzeni vai potenciālo biznesa partneri. Pretējā gadījumā uzticība attiecībās tiek iedragāta, rada greizsirdību un rada plaisas attiecībās. Protams, ka par to būtu savstarpēji jāvienojas, lai abas puses visu saprot pēc iespējas līdzīgi. Iespējams, ka pārāk kategoriski, bet uzticība rada uzticēšanos, kas rada drošības sajūtu, stiprina cieņu, padziļina attiecības, rada ilgtermiņā laimes sajūtu un nostiprina mīlestību. Kā gan tas būs iespējams, ja nebūs paša pamata- uzticības.

 

Virspusējās attiecībās uzticība varbūt patiešām nav nepieciešama, jo katrs dara ko grib, nevienam neatskaitās, ne par ko nejūtas vainīgs, ir gatavs dezertēt un meklēt laimi „citā smilšu kastē” jebkurā brīdī. Katram cilvēkam kādā dzīves posmā noteikti gribēsies dziļākas attiecības, bet, ja līdz šim viņš nav centies būt uzticīgs otram cilvēkam, pēc burvju mājiena viņš nevar kļūt savādāks. Pie attiecībām jāstrādā jebkurā dzīves posmā un uzticībai nedrīkst dot brīvdienas


Kādas ir Jūsu domas par uzticību?