Uzticība kā attiecību stūrakmens

acisciet
acisciet 15. maijs 2011 16:33
2988

Tik bieži un uzmācīgi daudz nākas dzirdēt vai lasīt stāstus par uzticības neesamību attiecībās. Bet interesantākais ir tas, ka šis fakts plasākā sabiedrībā tiek uzskatīts par normu. Godīgi sakot, mani biedē šī sabiedrības degradācijas tendence, jo neesmu gatava to pieņemt, samierināties savā dzīvē un attiecībās ar mīļoto.

 

Kas ir uzticība? Manuprāt, uzticība var būt kā fiziska tā arī garīga, un abas ir vienlīdz svarīgas. Fiziska uzticība nozīmē, ka jebkuros apstākļos, dvēseles noskaņojumā un reibuma pakāpē vīrietis vai sieviete neveiks nekādas seksuāla rakstura darbības ar kādu, kas nav viņa dzīvesdraugs. Domāju, ka nav jādala atsevišķi – orāls, vagināls vai anāls sekss, tas ir un paliek sekss. Ja kāds ir atļāvis saplūst savam ķermenim ar otru ķermeni, ir vienalga kādā specifiskā veidā tas noticis. To nevar padarīt par nebijušu. Ir teiciens „sieviete var visu piedot, bet aizmirst nevar nekad, savukārt,  vīrietis var daudz ko aizmirst, bet piedot- nekad”.

 


Garīga ir ne mazāk svarīga, jo nepieļauj sievietei padziļinātas draudzīgas attiecības ar kādu, kas nav viņas tiešais radinieks (tēvs, dēls, brālis) vai dzīvesdraugs, jo atklāt savu sirdi viņai vajadzētu tikai draudzenēm un mīļotajam. Man visas nišas ir aizpildītas- dēls, tēvs, brālis un mīļotais, tādēļ nejūtu ne mazāko nepieciešamību pēc vēl kāda vīriešu kārtas drauga. Tas gan neizslēdz, ka man ir lietišķi labas attiecības ar darba kolēģiem un draudzeņu dzīvesdraugiem, bet „kratīt” sirdi viņiem uz pleca nevēlos. Tāpat arī vīrietim būtu jāizrāda padziļinātas rūpes, sirsnīgi jāuzklausa un jāsniedz atbalsts savām tiešajām radiniecēm un sirdsdāmai. Sievietei ir  sāpīgi, ja vīrietim ir pārāk draudzīgi tuvas attiecības ar kādu darba kolēģi, bijušo draudzeni vai potenciālo biznesa partneri. Pretējā gadījumā uzticība attiecībās tiek iedragāta, rada greizsirdību un rada plaisas attiecībās. Protams, ka par to būtu savstarpēji jāvienojas, lai abas puses visu saprot pēc iespējas līdzīgi. Iespējams, ka pārāk kategoriski, bet uzticība rada uzticēšanos, kas rada drošības sajūtu, stiprina cieņu, padziļina attiecības, rada ilgtermiņā laimes sajūtu un nostiprina mīlestību. Kā gan tas būs iespējams, ja nebūs paša pamata- uzticības.

 

Virspusējās attiecībās uzticība varbūt patiešām nav nepieciešama, jo katrs dara ko grib, nevienam neatskaitās, ne par ko nejūtas vainīgs, ir gatavs dezertēt un meklēt laimi „citā smilšu kastē” jebkurā brīdī. Katram cilvēkam kādā dzīves posmā noteikti gribēsies dziļākas attiecības, bet, ja līdz šim viņš nav centies būt uzticīgs otram cilvēkam, pēc burvju mājiena viņš nevar kļūt savādāks. Pie attiecībām jāstrādā jebkurā dzīves posmā un uzticībai nedrīkst dot brīvdienas


Kādas ir Jūsu domas par uzticību?

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
www90lv 21. jūnijs 2011 01:10

Uzticību var viegli pazaudēt... bet atgūt to ir ļoti grūti.... nu, ar to ir jārēķinās, ja domā kaut ko muhļīt....

acisciet 16. maijs 2011 09:54

Nepateikšu prezīci, kas par autoru, bet doma tāda- ja man šausmīgi nepatīk kāda cita cilvēka konkrētas īpašības vai rīcība, ir jāsaprot, ka patiesībā tā rīcība un īpašības piemīt man pašai un man sevī ar tām ir jācīnās.

acisciet 16. maijs 2011 09:51

Mēs parasti mēram otru pēc savas mērauklas- ja paši nespējam būt uzticīgi, tad pieļaujam , ka otrs darīs tāpat. Ja šaubāmies par otra jūtām , tad patiesībā neesam droši par savām. Ja uzticamiem otram, tad viņš to zemapziņā jūt un uzticas mums. Visā darbojas spoguļattēla principa.

sandrulish 16. maijs 2011 01:07

pilnība piekrītu sandijai- visādi dzīvē var notikt un tikai mums pašiem jāizvērtē un jāizlemj piedot vai nē....

lauritta123 15. maijs 2011 22:53

Piekrītu pecei- uzticība un uzticēšanās. Ja tas viss ir, tad ar attiecībām viss ir kārtībā.

pece 15. maijs 2011 22:38

Piekrītu, ka uzticība un uzticēšanās ir attiecību pamatakmeņi. Tikai jāatceras, ka tam ir jābūt abpusēji. Ļoti bieži cilvēki vēlas kontrolēt savu partneri un likt viņam izrīkoties pēc savas saprašanas un gaida tādu pašu reakciju un notikumu, kāds būtu mūsējais, BET cilvēki ir atšķirīgi un nav jau viennozīmīgi visbiežāk kas ir labi un kas slikti.

ramvam 15. maijs 2011 20:42

no savas bērnības atceroties - bērns ne vienmēr uzklausa vārdisko, īpaši, ja vārdiskais nesakrīt ar to, ko viņš intuitīvi jūt un redz, kas patiesībā ar vecākiem notiek, ko viņi dara un kāda ir viņu patiesā attieksme, varbūt pat viņiem pašiem to neapzinoties un neredzot sevī.
tas nav kā pārmetums/nopēlums vai kā citādi. tā vienkārši ir nedaudz vispārinātā formā izteikta manis pašas pieredze. protams, bērnībā es to visu nesapratu uzreiz, bet es skaidri jutu, kad stāsta to, ko gribēja man no labas sirds stāstīt/iemācīt, kaut pašiem no tā gandrīz ne smakas. atceros sajūtu, ka nesapratu, kāpēc vecāki mani par tādu muļķi uztver. bet tagad skatoties atpakaļ ir skaidrs, ka viņi paši daudzas lietas neapzinājās.
un tas no vienas puses ir tas skaistākais tajā, ka bērni kopē savus vecākus - tev priekšā ir spogulis, kurā tu ieraugi sevi un zini/sāc apzināties, pie kā vēl ir jāstrādā.

acisciet 15. maijs 2011 19:47

Tur jau tā problēma - stāsti bērnam,ka ar darbiem un vārdiem otru aizvainot nedrīkst, svešas mantas ņemt nedrīkst, bet ātri vien viņš redz, ka citi bērni to neievēro.
Man vecāki ļoti nopietni un dziļi ir ielikuši visus morāles pamatus, tādēļ man ir ļoti grūti pieņemt citas attieksmes

mazaa raganina 15. maijs 2011 19:36

Bērns jau galvenokārt par piemēru ņem savus vecākus, tā kā tas būtu pats sākums.

acisciet 15. maijs 2011 19:31

Ir traki, ja pēc labākās sirdsapziņas centies ielikt bērnos morāles pamatus, bet apzinies, ka viņam dzīvē būs grūti - citi taču atļaujas sazin ko

smukaa 15. maijs 2011 19:27

Runājot par morālo stāju..mani arī uztrauc šis jautajums,jo es jau varu bērnam stāstīt,ko gribu,bet reālā situācija apkārt ir savādāka..

acisciet 15. maijs 2011 19:18

Itin nemaz nejutos sašutusi, tikai iegrimu pārdomās pēc kāda noskatīta video.
Lieliski apzinos, ka nedzīvoju ideālā pasaulē, visiem piemīt kādas vājības un mani uzskati nav un nevar būt vienīgie pareizie. Domāju, ka attiecīgā morālā stāja ir necieņa pret sevi.
Iespējams, ka savos uzskatos esmu vecmodīga, bet vēlējos tikai padalīties savās pārdomās ar SK lasītājām:)

sandija 15. maijs 2011 17:32

Protams, ka uzticībai vai drīzāk uzticēšanās otram cilvēkam ir ļoti liela nozīme, tomēr es laikam nebūtu tik kategoriska, jo dzīve ir dzīve un ļoti, pat ļoti visādi var notikt.

Protams, laulībai, ģimenei ir milzīga nozīme un tā ir liela laime, ja tieši vīrs ir vislabākais draugs - tad nav jāmeklē nekādas citas blakus attiecības, tomēr par cilvēka dzīvniecisko dabas pusi es neesmu pārliecināta.

Visādi var būt..

bet paldies par pacelto tēmu. Jautājums - kāpēc Tu esi tik sašutusi par citu cilvēku morālo stāju?