Tu un tavs spoguļattēls

nosiguldas
nosiguldas 30. oktobris 2012 12:20
969

Vai esat kādreiz domājušas, kas jūs esat, ko darāt un kas paliks pēc Jums? Ir cilvēki, kas iet pa dzīvi monotoni un viņiem neko nevajag, viņi ir laimīgi. Bet ir cilvēki, kas dara nedaudz vairāk kā citi. Viņi būs tie, kas noteikti pieies pie tevis un pajautās, vai nav kas noticis, ja tu jutīsies slikti. Tie ir tie, kas redz, jūt un ir blakus brīžos, kad tev ir grūti. Diemžēl ļoti bieži mēs to uztveram kā pašu par sevi saprotamu un novērtējam, ko esam pazaudējuši tikai tad, kad cilvēka nav vairs blakus.


Es domāju, ka katrai no mums ir bijusi sajūta, ka tev ir nodarīts pāri vai arī, ka jūties izmantota. Bet vai tu zini, kas ir tas, kas liek tev tā justies? Tas ir mūsu egoisms. Jo mēs taču mīlam pašas sev! Un pat tās, kas teiks, ka tā tas nav, tomēr nerunā patiesību. Mūsu "ego" ir tas, kas bieži liedz paskatīties apkārt un redzēt. Protams brīdī, kad mūsu draudzenes saka, ka vairs nevēlas ar tevi tikties vai vienkārši neceļ klausuli, vai arī vīrs aiziet pie citas, mēs vainojam visus, tikai ne pašas sevi.

Te, nu, vietā ir jautājums KĀPĒC?

Vai es ieklausījos otrā cilvēkā?

Vai es savas intereses vienmēr nenoliku pirmajā vietā?

Vai es pratu taktiski izrunāt visas nesaskaņas? Vai varbūt es vienkārši sapūtos un sarunāju neciešamas lietas, jo galu galā man ir apnicis, ka nekas nenotiek pēc mana prāta?

Bet iespējams, ka man pat pašai patīk justies kā cietējai, kuru visi žēlo?

Ir tik daudz dzīves gudrības, kas dzīvē sevi ir attaisnojušas atkal un atkal. Piemēram, tas, ka ar vārdu var nogalināt. Vai esat ievērojušas, ka sarunājot lietas, kuras pateiktas dusmās un iespējams tā nemaz nav domāts, ir par pamatu tam, ka divi cilvēki izšķirās vai arī draudzens kļūst par ienaidniecēm?

Vai arī - ko dosi, to saņemsi. Ja tu ej ar naidu, pretī būs tāda pati naidīga attieksme.

Ir ēzelītis, būs jājējs. Tas tiesa, ka mēs bieži tikai ņemam, bet pretī dot neko negribam.

Es nevienā brīdī negribu teikt, ka tas nav pareizi, ja cilvēks dzīvo tikai sev un savai ģimenei. Jo arī tas sevī ietver tik daudz rūpes, Jādomā ar ko pabarot, kā izklaidēties, ko uzvilkt mugurā un tā vēl un vēl. Bet kā ir ar cilvēkiem jums blakus?

Varbūt, ka sen nav zvanīts mammai un tavai draudzenei tagad grūti klājās? Jā, protams, riebjas - viņa žēlojas, bet tapēc jau tu esi draudzene, lai būtu viņai blakus! Tad, kad tev būs grūti, viņa savukārt steigsies palīgā tev.

Ieklausieties sevī un savos tuvajos, kaut reizi dienā izdariet kaut nedaudz vairāk nekā citi no jums gaida un redzēsiet, kā mainīsies jūsu dzīve un nebūs jāsaka, ka tumšais rudens ir depresijas laiks.

nosiguldas

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
kalliope 30. oktobris 2012 20:30

ir cilvēki, kas žēlojas/izkrata sirdi, jo tam ir iemesls, bet ir tādi, kas meklē jebkuru iemeslu, lai tikai pažēlotos. pirmos uzklausu labprāt, cik ir manos spēkos, palīdzu. otros, ja arī uzklausu, tad neiedziļinos stāstītajā, jo, manuprāt ņerkstēšanas par neko cītīga klausīšanās un ņemšana par pilnu ir lieka laika tērēšana un sevis piesārņošana ar negatīvām emocijām, jo nav jau jēgas domāt līdzi un mēģināt ko ieteikt, jo tāpat nebūs labi.
pati ar savām problēmām nevienam neuzplijos, ja nu vienīgi vīram, bet viņam tas ir pienākums - mani uzklausīt (tāpat kā man viņu) :)

Cerīte 30. oktobris 2012 19:16

Es ļoti ieklausos sevī un izjūtās,un ari šķiroju ar ko tiekos.Man nav ne laika ne spēka visiem.Un īpaši uzmanīgu mani dara cilvēki ,kas uzrodas pēkšņi un piesaka savas tiesības uz manu laiku.Varbūt tādēļ ka ikdienā strādāju ar desmitiem slimu cilvēku zinu ka man ir tiesības ari uz savu dzīvi un komfortu.Tāpēc mana filozofija ir tuvāka Peces filozofijai,ar nelielu piebildi ,ka klausos savā intuīcijā un to nekad neignorēju.Esmu egoiste labā nozīmē un ceru ka citus tas neietekmē un neuztrauc.

nosiguldas 30. oktobris 2012 15:29

:)piekrītu

pece 30. oktobris 2012 14:18

Tāda filozofiska tēma. Katram ir jādzīvo tā, kā katrs uzskatām par pareizu, jārīkojas tā, kā uzskatām par labu esam un tā kā gribam, lai izturas pret mums pašām. Es pasniedzu roku, ja uzskatu to par nepieciešamu, bet neprasu neko pretī, jo zinu, ka kāds cits pasniegs man roku tad, kad man to vajadzēs.....

Nevajag zaudēt cilvēcisko, lai gan mazliet vienmēr vajag būt egoistei. Tādā labā nozīmē.

Kā teica viens mācītājs "Mīli citus kā SEVI PAŠU, jo tikai tad, ja tu nīlēsi sevi, spēsi mēlēt citus!" ;)

nosiguldas 30. oktobris 2012 14:14

:)viennozīmīgi

smukaa 30. oktobris 2012 13:40

Tāpēc vajag dzīvot tā,lai nav jāčīkst!;) Jāsaskata pat sliktajās lietās labais:)
Redz,līdz ko tu kaut padomā kaut ko sliktu,tas nemanāmi sāk "līst" uz tavu pusi..;)
Par cietumu varētu strīdēties,bet kāda jēga?Ir divas patiesības - tava un manējā :D

nosiguldas 30. oktobris 2012 13:27

Kā jau minēju, nevienam nevar liegt sargāt savu māju, tikai te ir viens bet, tā var palikt viens un vēl, jau agrāk rakstīju no cietuma, slimības un nabadzības mēs neviens neesam nodrošināti. Un , ja nu pienāks laiks, kad būs nepieciešams pašai pačīkstēt, ko tad......

smukaa 30. oktobris 2012 12:33

Var jau teikt,ka esmu neiecietīga,bet,kopš kāda laika ceņšos norobežoties no citu problēmām (itsevišķi mūžīgās čīkstēšanas),jo tas personīgi man,atņem daudz enerģijas!
Un tieši tāpēc man nav depresijas ;)