The "F" Word

hiperkeri
hiperkeri 17. septembris 2010 14:04
635

Vai tiešām Feminisms ir tik slikts vārds Sievietei,kur VAR,GRIB un MĀK?



es nez kapēc iedomājos par to,jo man ir jautāts,vai es neesot feministe,jo vienmēr visu daru pati. Kas tas par jaunumu?? Mana mamma mūs 3 uzaudzināja viena,strādā,uztur savu mammu,remontē laukos māju-tikai tāpēc,ka ir pieņemts,ka,ja kas ir jāizdara,tad tam arī jābūt padarītam!!

 

Es laikam esmu atsitusies viņā,jo -JĀ-man patīk izjust varu savāš rokās. Varu pār savu dzīvi,varu par savu vidi-lai es spētu darboties kā viens vesels sabiedrības (VESELAS sabiedrības) zobratiņš.

 

Vai tas ir nosodāmi,ka vājuma mirkļus,kad ĻAUJU sevi lutināt , atklāju savus nervu galus tikai drošības zonā,kur jūtos komfortabli un droši-prom no visām acīm? Es neesmu " dzelzs lēdija" -esmu atvērts,pozitīvs un smaidīgs cilvēks,bet to,ko es uzskatu par etiķeti,es arī lieku ievērot attiecībā pret sevi,tāpēc man labākie draugi NAV tie,ar kuriem mācos vai strādāju.Sev pieskarties ļauju tikai savam puisim un labākajai draudzenei.Mans templis-mans ķermenis. Stipra āriene un iekšiņa:)

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Rebeka 18. septembris 2010 10:44

Jaa es piekrītu aijai, man šķiet nav vajadzības būt tik dzelžainai un visu pati, pati , neesat lasījušas to pasaku vai teiku, par to balodi un ligzdu. Ir jāprot pastāvēt par sevi, nevajag ņaudēt, lai žēlo, bet arī itīpaši ja dzīvojam kopā ar kādu, vajag sadalīt pienākumus un atbildību un teiksim par naudas lietām abiem jādomā, nevis es varenā sieviete tagad visu pati, visu ģimeni pati apgādāšu, bet abi kopā, tur tas zelta vidusceļš, no katras galējības pa drusciņai!! :)

miranda 17. septembris 2010 17:14

Nu nevajag jau arī no vienas galējības otrā. Optimāls ir vidusceļš starp "veceni ar olām" un nevarīgu būtni. Ļaut sevi lutināt, gādāt jau uzreiz nenozīmē žēlošanu. Man liekas sievišķīgi, ja sieviete ir maiga, trausla, bet ar iekšēju spēku.

hiperkeri 17. septembris 2010 16:36

there is always a catch:D

smukaa 17. septembris 2010 16:25

hiperhakeri - tai spuldziitei arii kaadreiz var paardegt kveeldiedzinsh;)

hiperkeri 17. septembris 2010 16:18

hmm...jociigi,ka smukaa-tieshi taa pateici..
bet nav tak arii nekaada jeega gaidiit sho te zjeeloshanu no citiem-vai tad ir bauda buut tai,kura vienmeer ir jaazjeelo? vai sieviete nevar vienmeer tureet galvu augshaa,buut pashapziniiga,spozja persona,kura izstaro harizmu,nevis visu laiku kaut ko gaida no citiem...
mana deviize shoreiz-spiidi pati nevis gaidi,kad kaads ieskruuvees spuldziiti..

smukaa 17. septembris 2010 15:21

Noiets etaps..Apnicis buut Vecenei ar olaam (atvainojos!)!Bija moments,ka nesanjeemu no sev tuvajiem nekaadu atbalstu pat moraalu nee..jo visi domaaja,ko tad sho zheelot,vinja tak pat beerees neraud..

miranda 17. septembris 2010 15:15

Es kādrezi arī biju tāda - visu pati. Zināju, ka pilnībā varu uzticēties tikai sev. Kad iepazinos ar savu tagadējo vīru, bija grūti, rīvējāmies, jo nemācēju būt sieviete, par kuru gādā, rūpējas un lutina. :) Iemācījos! Tagad gan laikam esmu arī citu acīs kļuvusi trauslāka un maigāka. :)

Aggie 17. septembris 2010 15:02

...atceros augstskolā filozofijā mums bija jāraksta kursa darbi... profesore iedeva tēmas, varējām paši izvēlēties par ko rakstīt... un tad bija aizstāvēšana... viens puisis bija uzrakstījis par feminismu... profesore viņam tādus jautājumus uzdeva, ka viņš ar vaļēju muti palika, beigās sanāca tāds zemteksts no profesores puses, kā tu vīrietis būdams uzdrošinājies par feminismu rakstīt...
...bija vēl viena meitene, kas ar uzrakstīja par feminismu un viņa grupā ļoti izcēlās ar savu personību... profesore paskatījās uz viņu, viņas tēmu un pateica: nu ja tik spilgta personība raksta par feminismu, tad man nav jautājumu... un viņa dabūja izcili bez aistāvēšanās...

nosiguldas 17. septembris 2010 14:54

Esmu tāda paša dzīvesveida atbalstītāja, tā vienkārši ir sanācis, ka dzīve lika būt stiprai un man tas patīk. Gan tad, kad audzināju viena divus bērnus, gan tad, kad mācījos un cīnījos, lai man būtu tas darbs, un cieņa, kas tagad. Es gan nekautrējos izraudāties vīram uz pleca, kad jūtu, ka visa ir par daudz. Arī man patīk smaidīt un to daru bieži, no brīža, kad otreiz aprecējos, man vīrs nebūt nav tik stiprs kā es, bet viņš man palīdz būt stiprai ar savu sapratni un neaprakstāmu drošības sajūtu.