Tās acis, tās acis

LosOjosVerdes
LosOjosVerdes 30. septembris 2015 15:19
2987

Ritēja pēdējās minūtes pirms iziešanas no mājas, lai tiktos ar fotogrāfu. Patiesībā jau, kāds viņš tur fotogrāfs-"iepazināmies" kaut kādā saitā, kur pa vakariem čatojām. Par visu. Mājām, bērniem, vīriem/sievām, naudu, politiku. Īsāk sakot, par dzīvi, bet tajā pašā laikā par neko. Daudzi no mums sāka tikties arī klātienē. Un arī viņš. Tā kādu dienu saņēmu no viņa uzaicinājumu doties ārpus Rīgas, pastaigāt gar jūru, pafotografēt (it kā profesionāls fotogrāfs). Kas tad man? Juka esošās attiecības, mazais pie mammas. Brīvs vakars. Uzvilku savu mini kleitiņu, ko beidzot varēju atkal atļauties (kg bija noripojuši), uzāvu kājās sarkanas lakādas kurpītes uz smaiiiiliem papēžiem (un tas nekas, ka priekšā pastaiga gar jūru:D),

20150930150837-78783.jpg

matus ieveidoju tā, kā pašai šķiet visskaistāk-ar lielām cirtām, kā lauvenei:) Viņš atsūta sms, ka ir klāt. Pag, vecīt, man vēl lūpas jāuzkrāso. Pēdējais akcents kā nekā-koši sarkanas.

20150930150931-66772.jpg

Kā kurpes. Paskatos spogulī. Super, patīku pati sev. Tātad-būs skaistas bildes!

Neatceros vairs īsti, ko runājām, bet viņš tā dīvaini visu laiku uz mani skatījās, centās pieskarties...Bet es tik pozēju un pozēju, galvu šitā, un galvu tā. Pati ar sevi dikti apmierināta:D

Jau braucot atpakaļ uz Rīgu, sadomājām ieskriet iedzert šampi. Par ko gan ne? Novietojuši auto Vecrīgas stāvvietā, dodamies uz izvēlēto vietu, bet neganti sāk līt. Nu tā, ka zeme ar debesīm iet kopā. Un es, tā vietā, lai paskrietu zem nojumes, ieietu kādā vārtrūmē vai namā, izvēlos novilkt savas augstpapēžu laķenes un skriet (it kā krogu grasītos vērt ciet:D) Skrienu, sajūtu vēju savos matos, paceļu galvu pret debesīm, lai justu lietus lāses tekam sejā un tad uz leju, aiz kleitas. Tik ļoti pēkšņi gribējās justies dzīvai.

20150930151351-35441.jpg Un ko viņš? Viņš skrien man līdzi, mēģinot satvert manu roku, pieturot, palīdzot..Beidzot esam klāt. Esmu pilnībā izmirkusi, skropstu tuša notecējusi, kājas slapjas un vēsas, kleita pilnībā apvijusi manu augumu, lūpu krāsa noēsta. Paskatos spogulī, un kļūst žēl. Nekā vairs no mana skaistuma. Pagriežos, lai ietu pie sava fotogrāfa, un uzskrienu Viņam....

Nu jau mums ir divi bērni. Laimīgais laulības stāžs ap 10.

20150930151852-21508.jpg

Viegls un sarežģīts reizē. Kopīgi darījumi un lēmumi. Kopīgi draugi un kredīti. Bet vēl joprojām es viņam esmu meitene ar zaļajām acīm, kurās ienirt. Un tas nekas, ka izmirkusi, basām kājām, ar notecējušu skropstu tušu, bet ..."tās acis, tās acis" (kaut dziesmā dzied par zilajām acīm).... Un Viņš vēl joprojām ir mans sapņu princis. Tas, ko nemeklēju.

P.S. Fotogrāfu vairs neesmu dzīvē redzējusi:D

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
vecsprofils 30. septembris 2015 18:48

Aizraujošs un romantisks stāsts! (L)

Kerstyna 30. septembris 2015 15:35

(Y)