Smaidīgā diena :)

Linduchy
Linduchy 18. aprīlis 2013 00:24
771

Beidzot ir jūtams pavasaris - saulīte, silts, tvitteri (putni) čivina un viss sāk atdzīvoties. Daba uzsāk ikgadējo atdzimšanas rituālu, viss notiek….bet cilvēki?!

Ikdienā skrienot savos darbos, īsti nesanāk ne laika, ne vēlēšanās ieskatīties pretimnākošo cilvēku sejās. Man ir pilna galva ar domām, man ir darāmo lietu virtuālais saraksts…vārdsakot, ir milzumdaudz iemeslu, lai nepievērstu  uzmanību apkārtesošajiem cilvēkiem. 

Bet ne šodien. Lai arī šī diena bija tikpat aizņemta kā vienmēr, bet varbūt pat vēl saspringtāka, tomēr tieši šodien mani kā ar magnētu vilka ielūkoties pretimnākošo cilvēku sejās. 

Es īsti nevaru sakalkulēt, cik cilvēkus šodien satiku, bet tie nav pāris desmiti - stipri vairāk, ja ņem vērā, ka pa Rīgas centru noskrējos savas 5-6 stundas. Un rezultāts - tikai viena smaidīga meitene (viena pati gāja pa ielu, bet seja izstaroja tādu prieku un laimi…varbūt iemīlējusies, bet varbūt vienkārši izbaudīja pavasarīgo dienu). Taču lielākā daļa sastapto cilvēku bija ar skumjām, dažkārt pat īgnām/dusmīgām sejām. Daudz problēmu, daudz darbu, maz prieka - ļoti labi saprotu. Un tad es tā iedomājos - ārprāts, es arī tā izskatos, kad aizņemta ar savām domām skrienu pa centru? Ceru, ka nē…bet visdrīzākais, ka jā...

Bet šodien man tik jauks noskaņojums, viegls smaids sejā - es daru savus darbus, viss notiek kā  plānots, viss ir forši, dzīve ir skaista…un tad pretī nāk īgnas tantes, nolūrot ar tāāādu skatienu, it kā es viņām naudu būtu parādā. :D Skumji! Brīžiem liekas, ka uzsmaidīt nepazīstamam cilvēkam uz ielas ir noziegums…padomās, ka tu esi kaut kāds  maniaks…nu vai kā minimums gribi kaut ko pārdot/iesmērēt. :D Bet man tik ļoti patīk smaidīt un uzsmaidīt arī nepazīstamam cilvēkam, ja viņa/viņš ir piesaistījis manu uzmanību ar kādu ''odziņu''. Piemēram šodien tā pati iepriekš pieminētā meitene - salātzaļā trencītī, puķainu lakatiņu ap  kaklu - man nāca pretī Pavasaris :) Un kā var šādai būtnei neuzsmaidīt…un nē, man ir tradicionālā orientācija, ja kādai iešāvās galvā tāda doma. :D Otrs cilvēks, kas šodien pievērsa manu uzmanību, bija ļoti īpatnējs jaunēklis (tā ap 25) - jaunais tētiņš. Stūma ratiņus ar savu mazuli…nu es pieļauju, ka tas ir viņa mazulis, bet var jau būt visādi. Tas puisis - garā haki krāsas lietusmētelī, milzīgas saulesbrilles uz acīm un tiešām MILZĪGA melna cepure galvā (nezinu, pat Lembergam tā hūte nav tik liela :D ) - tāds brīnums, nu kā par tādu nepasmaidīsi - ne jau, lai izsmietu, bet vienkārši - pozitīvs cilvēks :)

Pasmaidam - dzīve ir skaista...TIEŠĀM ir skaista! :) 

 

Un kā ir ar jums, meitenes - vai jūs atļaujaties uzsmaidīt nepazīstamam cilvēkam uz ielas, vienkārši tāpat, bez slēpta iemesla? :) :) :)

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ivetta 18. aprīlis 2013 22:27

He he paldies, paldies lindushy :) (F)

Linduchy 18. aprīlis 2013 19:56

Manno sirds žēl kasieres veikalos, pasta darbiniekus - zinot, cik niecīgas ir viņu algas un cik nejauki mēdz gadīties klienti :S
Reizēm tieši šiem cilvēkiem gribās pateikt jo īpašu PALDIES un novēlēt jauku dienu...un tad gan ir interesanti pavērot, kā īgna kasiere pēkšņi atplaukst :)

Linduchy 18. aprīlis 2013 19:53

Ok, ja nevaram klātienē tev uzsmaidīt, tad vismaz virtuāli...šie smaidi tikai tev:
:) :) :) :) :) :) :) (F) (F) (F) (F) (F)
Katrs no mums ir īpašs - nestandarta augums nav šķērslis būt īpašai, lai tev izdodas atrast to iekšējo pārliecību un soļot pa dzīvi ar augsti paceltu galvu un smaidu uz lūpām!

Linduchy 18. aprīlis 2013 19:50

Tu tiešām esi viena varena pozitīva būtne :) (F) (F) (F)

Ivetta 18. aprīlis 2013 19:42

Pilnīgi iztēle ieslēdzās lasot Tavus redzējumus :)

smukaa 18. aprīlis 2013 19:26

(Y) (hug)

Cerīte 18. aprīlis 2013 19:26

Es kā nelabojams optimists nekādus drūmos ielās neredzu-redzu smaidīgas pensionāres parkā uz sola klačojoties ,pusaudžu bariņu koķetējam pie skolas .studentus skaļi sasaucoties pa ceļam uz brālības telpām.Redzu kā divi vīri koķetējot palīdz jaunai māmiņai iecelt ratus trolejbusā un padzīvojusi kundzīte palīdz viņai mazuli nomierināt to smīdinot.Es to redzu,jo tāda ir mana izvēle -neieciklēties uz negatīvo.Un ari jums to iesaku,tad nebūs jābrauc citur smaidus meklēt.

vecsprofils 18. aprīlis 2013 14:36

Ja ir un būs iespēja, tiešām aizbrauc vismaz uz atpūtu uz kādu attīstītāku valsti, te patiesi tā attieksme ir krietni vien labāka :) Vismaz Zviedrijā, cik novēroju, neskatās šķībi uz cilvēkiem, kuri atšķirās izskatā ar kaut ko, sākot ar pavisam ērmīgu apģērbu un beidzot ar cilvēkiem ratiņkrēslos. Cilvēku ar ratiņkrēsliem uz ielām ir ļoti daudz un interesanti tas, ka viņi te jūtās doši. Vieni paši pārvietojas, gan veikalos, gan uz ielas, ir tiešām padomāts par visu, lai šādi cilvēki neizjustu diskomfortu. Un tas priecē :)

Ivetta 18. aprīlis 2013 14:21

Protams ir vēlēšanās justies gaišai, smaidošai... Un domāju nevienam vien cilvēkam, bet kaut kā tāda tā vide Latvijā ir. Tāpēc brīžiem tiešām arī dēļ tā vien aizbraukt uz kādu valsti, kur cilvēkiem ir daudz atvērtāka pieeja pret cilvēkiem, saņemt smaidus, komplimentus... Man šķiet, ka tas uzlādētu mani :)

vecsprofils 18. aprīlis 2013 14:02

Smaids patiešām rada labas, patīkamas emocijas. Man arī ir patīkami, ja man uzsmaida un vēl pasaka kādu komplimentu. Tā kā man otro gadu ir mainīta vide uz citu valsti, tad arī mans kontakts pret svešiniekiem ir mainījies - paliku atvērtāka, brīvāka, nenospiesta... acu skatiens vairāk ir koncentrēts un pētošs, kontaktu meklējošs ar svešiniekiem, nevis izkliedēts un vienaldzīgs, savās domās iegrimusi kā tas bija bieži Latvijā, lai arī par dzīvi sūdzēties nevarēju. Vide ļoti ietekmē :) Ja apkārt tev ir īgnie, tu pati arī baidīsies tik plašas sabiedrības vidū būt neīgna, dzīvespriecīga, jo patiesi - Latvijā uz tādiem skatās ar izbrīnu un domu "putni galvā". Tagad atbraucot uz Rīgu, es arī jūtos jau savādāk, ja agrāk es biju viena no tiem, tad tagad man ir pat sava veida motivācija - būt ieinteresētai, laipnai, izpalīdzīgai, priecīgai uz ielas attiecībā pret man svešiem cilvēkiem. Lieku reizi pateikt Paldies, Lūdzu, uzsmaidīt, ieteikt kādam kur apsēsties, palīdzēt kaut ko atrast, ja pati redzu samulsušu cilvēku...
Jo Latvijā cilvēki GRIB būt arī tādi, vienkārši nav motivācijas...
Maija sākumā būšu Rīgā un tad varēšu vēl vairāk paskatīties uz sevi, kā mainās manas sajūtas sabiedriskās vietās, un kāda ir reakcija pret patīkamām emociju izpausmēm no apkārtējiem :)

Ivetta 18. aprīlis 2013 12:35

Arī man ir līdzīgi kā ar laikapstākļiem :D Te varu iet ar drūmu ģīmi, te neitrālu (lai gan, kad man ir neitrāla sejas izteiksme, tad domā, ka esmu skumja vai dusmīga, jo lūpu kaktiņi man velkas uz leju...) un varu būt starojoša saulīte un visiem gribas smaidīt :)

Bet ir atsevišķi cilvēki ar kuriem negribas kontaktēties. Tas nekas, ja gadījumā tas cilvēks neko man nav izdarījis, bet nepatīk viņš un viss. Bet tie tad tiešām atsevišķi indivīdi. Ir arī tādi, kas ir izraisījuši kādu nepatīkamu gājienu pret mani un tad arī ir vēsāka attieksme no manis.

Bet kopumā, mana nesmaidīšana bieži vien atduras pret to, ka esmu pati ar sevi tai brīdī neapmierināta.

Brīžiem ir tādi gadījumi ar bērniem, kas mani mulsina... Par cik es tāda liela un greiza, tad bērni ieraugot mani ir divas reakcijas - brīnīšanās, kas izpaužas ar saucieniem "Redz kāda tā izskatās..." vai kā līdzīgi vai arī nobīstas un, ja līdzās ir kāds viņam tuvs pieaugušais, tad pieķeras pie viņa, kā pie drošības, ka tik es kaut ko neizdarīšu... Un kaut vai pasmaidīsi uz viņu, viņš ir nopietns. Tad mazliet muļķīgi jūtos.
Protams trāpās tādi bērni, kas nāks un spēlēsies ar mani un stāstīs savus piedzīvojumus. Tad gan sajūtos labi :)

pece 18. aprīlis 2013 11:58

Mēdzu smaidīt tāpat vien. Mēdzu uzsmaidīt cilvēkiem un priecājos, ka man pasmaida pretī.

Reizēm domāju, kāpēc mēs esam kā suņi. Atceros vienu reizi, kad pastā biju aizgājusi pakaļ paciņai, paziņojums bija reāli iemests tikai no rīta, bet tjipa atgādinājums, un laikam ne man vienai, visi nikni lamāja pasta darbinieci, kura izsniedza paciņas, kura visticamāk pati nebija pie vainas. Saņēmu savu paciņu, pasmaidīju un pateicu paldies - viņa bija TIK apjukusi! Ehh....

Ziniet, kas ir interesanti, cilvēki atplaukst, ja tu viņiem uzsmaidi regulāri, vieniem un tiem pašiem! :)

Linduchy 18. aprīlis 2013 11:25

:D ''bīstami uzsākt sarunu''- tas ir labzz...vajadzētu šitādas šiltes līdzīgi kā ''nikns suns'' :D
Tās lielās domas galvā bieži vien izraisa kādu domu grumbu pierē...un tad jāmeklē pretgrumbu krēms jau 25 gadu vecumā :(
Piekrītu Dio, es arī esmu piefiksējusi, ka gados jauni cilvēki izskatās vecāki par saviem gadiem...pieļauju, ka pie vainas ir neveselīgs dzīvesveids
:S

VIT@ 18. aprīlis 2013 10:31

visai līdzīgi kā Beas, es piemēram reizēm pat nepamanu kā izskatos no malas vai kā izskatās citi, jo man ir tik daudz domu galvā...un noteikti , kad es eju domājot pa ielu, tad visticamāk izskatos bīstama un netuvojoties man :D Bet kopumā jā jāsmaida ir vienmēr , tas ir obligāti, satiekot kaimiņu, sasveicinoties sēta ar sētnieku vai prētējās mājas kaimiņu, parasti tas ir izteikti, ja satiekas cilvēki vienā laikā ikdienā, katrs darot ko savu, ejot pēc maizes, krustojas ceļi vienā laikā piemēram, un kaut kādā brīdī tas cilvēks ir palicis par tavu dzīves rituālu, saveicināšanās, apvaicāšanās kā iet...
man gan šorīt citas pārdomas... patiesību sakot jau vakar aizsākās... ļoti daudzi mani vienaudži liekas tik novecojuši, noguruši no dzīves... ne visi, be liela daļa.. liekas es tos cilvēkus vairs nepazīstu...

ccosta 18. aprīlis 2013 10:15

Vienreiz man likās, ka maza iesmiešanās ir noziegums- saņēmu dikti uzjautrinošu sms un nenoturējusies klusām iesmējos. Sekunde un uz mani bija pavērstas visu apkārtējo acis. Nu neko darīt, man prieks ka es tāda uzmanības vērta :D :D

..bet tā smaidīšana atkarīga no garastāvokļa- reizēm esmu 'bīstami uzsākt sarunu' cilvēks, bet reizēm staroju jebkuram (izņemot tiešām nepatīkamus cilvēkus).

Rebeka 18. aprīlis 2013 09:51

Mjā.. esmu piefiksējusi, ka ejot pa ielu galīgi nesmaidu, bet ir arī savs iemesls... šīs smaidīgās meitenes/sievietes ļoti pievelk cilvēkus, un man nepatīk ja mani svešinieki uzrunā... ja redzu bariņu ar džērušiem večiem iešu garām akmens ģīmī un ar naidīgu skatienu, lai tik ne vienam neienāktu ne prātā ar mani sākt sarunu...

Ir dīvani, kad esmu kādreiz bijusi labā garastāvoklī un tiešām redzami priecīga, vienmēr piesējušies cilvēki... un tas man nenormāli nepatīk, jo visu labo omu sabojā...

Vispār tām kas meklē otro pusīti, gan iesaku smaidīt līdz ausīm, tas pievilina cilvēkus :D