Sliņķis vulgaris

SARKANIEMATI
SARKANIEMATI 3. maijs 2018 00:44
407

Laiks iet nevis skrien. Attopos ik palaikam – ir tak kaut kas jāuzraksta; nu nevar šitā. Šie apskaidrības apstāšanās momenti ir tik īslaicīgi, ka tajos vienkārši nepietiek laika uzrakstīt, vai arī godīgu jāuzraksta es vienkārši noslinkoju.

Pēdējā laikā aizvien vairāk apzinos, līdz šim man dzīves mērķis ir bijis labi noslinkot to ar ļoti krāšņu fasādi. Nu tā – lai varu slinkot un visi mani apkārtējie man liek mierā, jo es tak kaut ko taču daru. Tāds iemidzinošs nomoda miegs, kas veido purvu maniem sapņiem un sasniegumiem.

Jau kādu pusgadu ceļu sevi augšā no šī slinkuma izraisītā miega. Nu nesanāk nekādi pamosties, jo tik labi esmu ieritinājusies, lai sāktu aizmigt no savas slinkošanas un kļūtu pasīva savā dzīvē.

Dažbrīd visai šai rakstīšanai gribas mest pie malas – eh ko es te mokos un  sev pārmetu, ka atkal neesmu uzrakstījusi, kas es par pasaules visgudri esmu – nu neesmu, nu nesanāk piestartēt savu dzīvi uz darīšanas fāzi bez stimula no malas, bez ietriektās „tā vajag un tā darīt ir labi” sistēmas galvā. Taustos un taustos un nevaru atrast to melno kaķi tumšajā istabā. Varbūt meklēju, kas nemaz nav, jo tas kaķis sen nav bijis tajā istabā, bet es tik kā kluste meklēju viņu tumšajā istabā un man ir tikvien kā jāieslēdz gaisma, jāpaņem adīklis un jāada savas dzīves deķis uz priekšu un jābeidz trenkāt tas melnais, iedomu kaķis tajā istabā.

Blogo Sieviešu Klubā un laimē ielūgumus uz festivālu "Helsus"!

20180427161012-90773.jpg

Piedalies konkursā! Mēs gaidīsim tieši TAVU blogu!

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies