Skumjas pārdomas par dzīvi

nosiguldas
nosiguldas 1. novembris 2010 11:06
1177

Diena rit viena pēc otras un mēs bieži piemirstam par sīkām, bet svarīgām lietām, apsveikt kādu vārda dienā, pajautāt kā ar veselību, jeb vienkārši piezvanīt, lai dzirdētu sen nedzirdētu balsi.

 

 


Rudens mani pārsteidza ar nepatīkamu ziņu, kādā no saitiem bija ielikta sēru vēsts, miris jauns vīrietis(40.g.) Ēriks Ruģēns, pēc tam tikai aptvēru, ka es nemaz viņa uzvārdu nezināju, manos 20. gados šis cilvēks nospēlēja ļoti lielu lomu manā tālākajā dzīvē, jo kad gulēju slimnīcā līdz viduklim ģipsī, viņš bija tas, kas neļāva izdarīt manā dzīvē lielāko kļūdu- tā vienkārši sadzerties tabletes un nomirt, jo kam es kliba būšu vajadzīga. Mēs bijām draugi, gadu gaitā sazinājāmies ar vien retāk un tagad viņa nav.

 

Tā nu tas notiek, mēs katrs esam aizņemti ar sevi un savām problēmām un aizmirstam par tiem, kas mums ir blakus, par labākiem draugiem vai vienkārši labiem paziņām, kam noteikti mūsu dzīvē ir sava loma. Es neesmu izņēmums, dzīves ritms kā visiem, darbs, mājas, ģimene, dārzs, veikals, rēķini un tā līdz bezgalībai. Kauns atzīties, bet savu draudzeni, kas dzīvo man kaimiņos, redzu Sieviešu klubā, jo tāpat aiziet nesanāk laika.

 

Manā vecumā tie īstie draugi ir ar laiku jau pārbaudīti un to nav daudz, tie ir kā labs konjaks, īsti un noturīgi. Redzamies mēs varbūt pāris reizes gadā, bet vienmēr zinām, kas notiek, ja vajadzīga palīdzība, nekad netiek uzdoti jautājumi, vienkārši palīdzam viena otrai. Bet vēl ir ļoti daudz cilvēku, kurus es nevaru nosaukt par draugiem, vienkārši paziņas, kas vienā vai otrā dzīves situācijā ir bijuši man blakus un te nu jāsaka, ka par to atceros tikai tad kad pēkšņi, kas noticis. Es noteikti neesmu vienaldzīgs cilvēks, bet savādāk to nenosauksi. Tā gribētos pagriezt to pulksteni atpakaļ un pateikt ko nozīmīgu, bet ir jau par vēlu.

 

Skumjas pārdomas priekš pirmdienas, bet ar to gribu tiekt, neaizmirstiet savus draugus, tuvos cilvēkus, kuras varbūt nesatiekat ikdienā, piezvaniet viņiem, varbūt tieši šobrīd tas viņiem ir ļoti nepieciešams. Varbūt vienkārši tas būs jauks dienas sākums sadzirdot klausulē- cik sen nedzirdēta, cik jauki, kad piezvanīji.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
sandija 1. novembris 2010 18:25

Paldies par to, ka uztici savas sirds sāpes mums. Droši raksti un mēs sapratīsim

nosiguldas 1. novembris 2010 15:26

Prieks tevi dzirdēt, jauku nedēļu

laaciite 1. novembris 2010 13:36

Andruk, man saskrēja asaras lasot Tavu rakstu, bet tā jau tai dzīvītē ir. Es apsolos nākošnedēļ ar Tevi tikties, Kate ar tik sen nav redzēta, nebēdā būs labi, šonedēļ man daudz darbu.
Mīļas bučas kaimiņiene.