Sirds prāta gūstā

SARKANIEMATI
SARKANIEMATI 19. maijs 2018 18:27
488

“Sargi savu sirdi. No tās nāk dzīvība.” Tā raksta Grāmatu grāmatā. Aizvien mācos ļaut dzīvi vadīt savai sirdij. Prāts dzīves laikā pamatīgi uztrenējies. Tas tik man močī - skrien, aizķer to - paķer to. Nafig NAFIG un vēlreiz Nafig skriet. Skriešana aizvien vairāk saprotu nozīmē tikai vienu - Tu iekritīsi sava kapā, tā arī nesajūtot savas dzīves garšu un ritmu. 

Dažreiz ir sajūta tā ir vieglāk dzīvot pēc x noteiktās programmas - piedzimt, bērnudārzs, skola, augstkola, darbs, ģimene, pensija, numurs.  Vieglāk jā, tik kur paliek Tavas dzīves sāls. Tā laikam paliek pat neizpakota uz plaukta Tavas dzīves ķēķī. Nodzīvot pliekanu dzīvi gribi? Jā, tad dzīvo pēc x noteiktās programmas. 

Tev ir dots sāls, lai sālītu ap sevi un sevi.  Man tas nesanāk - sālu neskatoties vai nometu sāls paku virtuves plauktā.

Lieto savu sāls paku ik brīdi! Es vēl mācos un daudz kļūdos vēl, tomēr sevi mierinu, ka tā nebūs visu laiku. 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 20. maijs 2018 15:35

Skriet nevajag, ir jāmācās būt klāt te, tagad un šajā mirklī. Tas tas vienkārši, bet ir izdarāmi.

Par programmu un rāmjiem - nav tik vienkārši un viennozīmīgi, jo kāpēc gan censties iegūt uguni ar sauku koka praulu, ja var izmantot esošo cilvēces pieredzi un lietot sērkociņus?

Un kas ir pliekana dzīve? Vai dzīve pavadīta mīlestībā ir pliekana? Vai mežonīga nešanās pa pasauli vienmēr ir dzīves piepildījums?