Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda

ssfinkss
ssfinkss 14. februāris 2014 19:43
1119

Jauka grāmata, kuru izlasīju uz Valentīna dienu.

Allans Karlsons – vecs vīrs ar nepārspējamu pozitīvu emociju bagāžu. Interesanti jau ir tas, ka viņš izkāpj pa savas pirmā stāva istabas logu veco ļaužu mītnē pirms tāda doma iesakņojas viņa galvā. Izkāpj tieši puķu dobē un dodas pasaulē. 


Un tā nu tas ir, katram no mums ir nepieciešama kāda emocionālā vai intelektuālā deva, lai vispār dzīvotu, tāpat kā Allanam, jo sēžot veco ļaužu mītnē, viņš būtu turpinājis spriedelēt par to, cik labi būtu atstāt šo pasauli. Bet ir taču interesantāk bēguļot no veco ļaužu pansionāta māsas Alises nekā gulēt divus metrus zem zemes. 

 
Dodamies plašajā pasaulē, Allans ne tikai atceras savu pagātni, kur viņš bijis un ko viņš darījis, bet arī nonāk tik daudzos piedzīvojumos, satiek tik daudz draugu un atbalstītāju, ka pilnīgi jābrīnās par to. Ne katram mūsu dzīvē izdodas tik daudz piedzīvot, tik daudzas valstis apmeklēt kā Allanam, ne katram arī viņa vecumā izdodas atrast savu ģimenes laimi.
Ir jau arī tā, ka Allanam ir sava dzīves filozofija:
Viss ir tā kā ir, un viss būs tā, kā būs.
 
Jau sākoties jaunajam dzīves posmam pēc izkāpšanas pa logu, Allana ceļā ir tik oriģināla kompānija, ka jāsāk brīnīties, vai tas vispār ir iespējams?
Jūliuss, Allans un mironis rullēja uz priekšu pa Sermlandes mežu. Pie Vidšeras viņiem gadījās neveiksme uzdurties kādam zemniekam, kura vārdu Jūliuss nezināja. Zemnieks gāja un pārraudzīja savus sējumus, kad garām brauca trio uz drezīnas.
-          Labrīt! – teica Jūliuss.
-          Cik jauks laiciņš! – bilda Allans.
Mironis un zemnieks neteica neko. Bet pēdējais ilgi noskatījās pakaļ šai triju vīru grupai.
Ja arī kāds domā, ka mironis ir tikai iesauka, tad viņš dziļi maldās. Mironis tiešām bija mironis. Un viņam būtu bijis jābūt divus metrus zem zemes nevis uz drezīnas.
 
 
 
 
 
Bet beidzās Allana ceļojums 100 gadu vecumā tik pozitīvi, ka par to vien jāpriecājas, jo Allans satiek Amandu ar kuru apprecas, un kura, pateicoties Allana dāvanai, saņem klēpjdatoru. Viņa 85 gadu vecumā ne tikai iemācās ieslēgt, izlasīt ziņas internetā un izslēgt datoru, bet viņa vēl rada blogu, pateicoties kuram Allana dzīve turpina būt krāsaina un neprognozējama, jo kurš tad no mums pēc 100 gadiem gaidīs ciemos Indonēzijas valdības atsūtītu pārstāvi?

Ir apbrīnojama Allana dzīve, ir apbrīnojami viņa noslēpumi, un tā nu sanāk, ka grāmatas lasīšana beidzas tieši 14 februārī – Valentīna dienā, kad cilvēki īpaši vēlas mīlestību. Un tieši šajā grāmatā noslēgums ir piemērots Valentīna dienai, jo mīlestība var atnākt jebkurā vecumā un visnegaidītākajā brīdī, pat pēc 100 gadiem!

Ieraksts pievienots arī manā personīgajā blogā

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 14. februāris 2014 21:38

A man patika! Viegla un smieklīga!

VesmaSk 14. februāris 2014 20:49

Esmu šo grāmatu lasījusi. Sajūsmā nebiju, bet lasīt varēja. :)