Rudens skumjas

LosOjosVerdes
LosOjosVerdes 23. septembris 2015 11:06
3135

Es esmu īsts saules cilvēks. Mīlu pavasari, kad viss sāk plaukt un zeme mostas. Dievinu vasaru, kad saule zemes virsu karsē tā, kad šķiet, viss, vairs nevaru. Tāpēc rudens, kas manu iemīļoto sauli un siltumu ir pastūmis malā, man jau izsenis ir bijis mazliet skumjš. Taču pēdējie divu gadu rudens manī vienmēr atnes daudz pārdomu, daudz sāpju un asaru.

20150923102750-10062.jpg

Kad piedzimstam, kad esam maziņi, domājam, ka mūsu vecāki mums vienmēr būs klāt, blakus. Ka tie vienmēr mūs pacels savās stiprajās rokās, vienmēr noglāstīs un noskūpstīs. Kad esam jau spuraini tīņi, kuriem gribas plest spārnus, lai veiktu pirmos lidojumus, mums mūsu vecāki ir traucēklis-viņu domas, viņu aizliegumi un noteikumi mums ne vienmēr ir pieņemami, tāpēc tik ļoti ir vēlme tos pārkāpt. Tad reizēm savus vecākus pat ienīstam. Kad dzīvē jau mazliet esam apbružājušies, radījuši savas ģimenes, iesākas atpakaļceļš pie saviem vecākiem-pie savas mammas un tēva. Diemžēl ne vienmēr paspējam nonākt mājās..

 

20150923102909-97637.jpg

Es biju pēdējais bērns savā ģimenē. Tik ļoti, ļoti gaidītais. Tētis tik ļoti gribēja meitu. Atceros, kā viņš mani sauca par cālīti, par savu mazo meitenīti. Viņš mani tiešām ļoti, ļoti mīlēja. Atceros, kā tētis vienmēr cepa pankūkas svētdienu rītos. Atceros, kā vasarās lasīja ogas no mūsu dārza krūmiem, bet rudenī centāmies vienmēr iet sēņot kopā. Arī jau kad sen biju prom Rīgā, rudens bija mūsu kopējais laiks, laiks, ko pavadījām mežā, sēņojot un klusējot. Tēvs bija kluss cilvēks, ļoti, ļoti kluss. Tik pat kluss, cik ļoti mīlestības pilns. Šobrīd es saprotu, ka arī šie rudenīgie gājieni pa sēņu vietām bija mūsu kopējais piedzīvojums, tikai mūsu, ka arī tētim tas bija svarīgi. Mūsu svētceļojums.

Mūsu ģimenē nekad neteicām vārdus "es tevi mīlu", nekad nepratām/kautrējāmies/nebija pieņemts izteikt jūtas un domas. Par to, cik viens otram svarīgi un vajadzīgi esam.

20150923103533-99617.jpg

Mīlestību centos izrādīt caur darbiem un dāvanām, palīdzot vecākiem, uzdāvinot ko vajadzīgu, atstājot naudu uz naktsskapīša, prom braucot (jo citādi nenemtu), aizsūtot pa pastu konfektes, kas tētim tik ļoti garšoja. Viņš bija riktīgs saldumu mīlis. Kafijas krūzītē vairāk bija cukurs, nevis kafija:) Arī tajā rudens dienā, pēc pastaigas pa Mazsalacas dabas takām, iebraucām pie maniem vecākiem, lai iedzertu kafiju. Biju sava trešā bērniņa gaidībās. Beidzot meita! Un to tik ļoti gaidīja arī tētis. Bet nesagaidīja....

20150923103646-26730.jpg

Naktī uzmodināja telefona zvans, un klausulē dzirdēju brāli sakām: "Tu tikai neuztraucies! Tētis nomira." Precīzi tā. Nekad tos vārdus neaizmirsīšu. Ar tiem manā dzīvē it kā ir iesācies jauns posms. Dzīve, kurā man kaut kas ir atņemts. Tā, it kā trūktu viena kāja vai roka, vai...

Sākumā sevi šaustīju par to, vai biju izdarījusi visu, lai tētis neaizietu-vai aizvedu laicīgi pie ārsta, vai parūpējos pietiekami par to, lai viņš dzertu zāles un ēstu veselīgi, nesmēķētu. Bet tad sapratu, ka tas tāpat vairs neko nemainītu. Neko! Es tikai varu pateikties augstākiem spēkiem, ka tēvs aizgāja viegli. Te bija, un te vairs nē. Viņam nebija jāmokās, kā to dara daudzi, un tas nudien ir ļoti, ļoti daudz. Mans tētis aizgāja tikpat klusu, cik dzīvoja...Nevienam neko neprasot, nevienu neapgrūtinot, nevienam pāri nenodarot... Vienīgais, ko atstājis aiz sevis, ir bērni un mazbērni, un nenormāli daudz skumju.

20150923104339-62719.jpg

Es rudeņos nespēju paiet pa ielu, kad tās noklātas lapām, jo iedomājos, kā tētis guļ tur, kapos, lapu apklāts...Domāju, kur viņš ir, vai viņam nesalst... Domāju, vai viņš neilgojas, jo es ilgojos ļoti, ļoooti...

20150923104842-99867.jpg

Nekad iepriekš nebūtu domājusi, ka tik ļoti var sāpēt tas, ka kāds aiziet. Sāp tas, ka nekad nerunāju ar viņu, tā-pa īstam, nekad nesamīļoju un nepateicu, ka viņš ir mans vīrieša ideāls, nekad nenovērtēju viņa būtību, viņa inteliģenci un kluso mīlestību. Nekad viņu neiazvedu tur, kur būtu gribējusi aizvest, parādīt to, ko viņš pats neatļāvās. Nožēloju, ka neuzstāju vairāk uz dažām lietām. Es viņu agrāk nekad līdz galam neizpratu un nenovērtēju. To visu zinu tagad, to visu, ko kādreiz viņam tiku pārmetusi, saprotu tikai tagad, bet NAV JAU, KAM PATEIKT!!!! Ir tikai kapu kopiņa, kur aizbraucot, prātā nekas nenāk, kur nerunāju, kur neko nestāstu. Nolieku ziedus, glāstot notīru kapakmeni un sagrābju rudens lapas, kas sabirušas tik pat daudz, cik manas asaras. Es ar tēti sarunājos caur rudens lapām, caur vēju un tumšajiem vakariem, kad ne no kā birst asaras, un jāskrien citā istabā, lai bērni neredzētu un nejautātu. Jo neviens jau nesaprot tāpat. Tikai skatoties uz savu mazo atvasīti, domāju, cik žēl, ka tētis nesagaidīja sava cālīša cālīti. Sapņoju, kā viņa, apāvusi mazos gumijas zābaciņus, pie rokas dotos vectēvam līdzi mežā pēc sēnēm un skaista lapu pušķīša.

20150923105454-10798.jpg

Vienalga, vai zaudējat vecākus bērnībā, vai 30, vai 40 vai vēlākos gados, jūs zaudējat daļu sevis! Un tas sāp. Un ar gadiem nekas nemazinās. Tikai pierodam pie zaudējuma.

Mīliet savus vecākus, runājiet ar viņiem, esiet ar viņiem, kamēr vēl varat.

Konkurss - Rudens Sieviešu Klubā


20151008140647-14371.jpg

Zvaigzne ABC moto ir: “Labas grāmatas – gudrāki lasītāji!”.


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
LosOjosVerdes 23. septembris 2015 19:16

Protams, ka rakstīto var un vajag attecināt uz jebkuru, kas ir mums līdzās. Jo TO dienu neviens nevaram paredzēt, bet, ak vai, vienmēr jau šķiet, ka ar mums tas vai cits nenotiks, ka viss vienmēr būs tā kā šodien.
Man patiess prieks, ka kādu spēju aizkustināt vai kaut minūtīti likt aizdomāties...Un jūtu līdzi visām, kas piedzīvojušas ko līdzīgu!

lauruxs 23. septembris 2015 18:02

Smeldzīgi un skumji, bet arī no tā visa mēs varam ko mācīties. Paldies tev par stāstu.

Linduchy 23. septembris 2015 17:29

Paldies, ka dalījies savās skumjās un pārdomās. Tik sirsnīgi un aizkustinoši uzrakstīts. Lasīju un sapratu, ka tas ir gandrīz mans gadījums. (hug)(F)

pece 23. septembris 2015 17:21

Patiesi vārdi!

Tikai gribētos tos attiecināt uz visiem, kuri mums svarīgi šajā dzīvē, jo neviens nezina, kad TAS brīdis pienāks.....

Marta Marta 23. septembris 2015 14:12

Ļoti sirsnīgi izteikts katrs vārds.. šo derētu izlasīt visiem, un padomāt..

Nymph 23. septembris 2015 11:33

Es apraudājos... ;(
Tik sirsnīgi un skumji...