Pusslodzes attiecības

Autors: LosOjosVerdes, 2016. gada 14. janvāris, 11:25:32
Pusslodzes attiecības

Vakar lasīju interviju ar Anci Krauzi, kur viņa cita starpā piemin, ka ar savu 3 meitiņu tēvu un vīru nedzīvo kopā. It sevišķi vasarās - vīrs tik vien kā atbrauc nedēļas nogalēs utt. 

Par šādu attiecību modeli, kad partneri ir novienojušies dzīvot atsevišķi, esmu dzirdējusi ne vienu reizi vien. Esmu pat apsvērusi tādu iespēju. Godīgi, esmu ieminējusies vīram, bet viņš man konservatīvāks :) Es ceru, ka šķirties nevajadzēs, bet ja nu kādreiz būs jāmeklē cits partneris, tad, domāju, tādās attiecībās arī ielaidīšos, kad esam kopā, bet atsevišķi. Kaut vai savu bērnu dēļ. 

Bet ja apskatu citu attiecības, bieži domāju, kas ir tas, kas cilvēkiem liek izvēlēties vai pieņemt šādu nedzīvošanu kopā? Tā ir vēlme vienmēr būt skaistai sava vīrieša acīs? Jo, būsim godīgas, kad no rīta pamostamies bez kosmētikas (hiperkeri! :D), ar sāpošu galvu, nospiestu vaigu utt., neesam tās daiļākās :D Vai tā ir vēlme dzīvot nemitīgā randiņu sajūtā? Kad otru gaidi ar ilgošanos, lecot ap kaklu un kaislīgi skūpstot,  nevis pieradumā  izmetot "čau, ko ēdīsi, kā gāja?"? Vai tā ir vēlme nodoties seksam tikai tad, kad gribas, nevis arī tad, kad Viņam vajag? Bet ja nu, dzīvojot atsevišķi, nemaz to seksu vairs negribas, jo rodas pieradums dzīvot bez? 

Vai varbūt vēlmei dzīvot ne kopā ir pavisam citi iemseli - nespēja uzticēties otram, nespēja dalīties, nevēlēšanās pieņemt otra trūkumus, otra vajadzības, respektīvi, nespēja iziet uz kompromisiem? Vai tā ir nespēja uzticēties, bailes tikt sāpinātam, ielaižot otru savā dzīvē par 100%?

Bet varbūt kāds šādu it kā jaunmodīgu pieeju piedāvā, jo patiesībā nemaz nevēlas būt ar otru kopā? Jā, apprecējušies, bet tā pa īstam, līdz galam nevēlas būt kopā, pateikt nevar, un tad nu izdomā modernismus :D Es brīnišķīgi saprotu pārus bez bērniem, bet ja pārim ir bērni.. Kā tādā gadījumā lai bērniem pastāsta, ka tētis dzīvo citur, ka viņš atkal atbrauks, piemēram, trešdien, tajā pašā laikā sakot, ka, nē, mēs, neesam šķīrušies. Tas, ka to būtu grūti un mission impossible paskaidrot tuviniekiem, it sevišķi, vecākajiem, tas jau pats par sevi, bet Dievs ar viņiem :D

Kā jūs raugāties uz šāda veida - atsevišķi kopā - attiecībām? Vai tās, jūsuprāt, ir patiesas mīlestības un cieņas apveltītas? Vai jūs varētu tādās iesaistīties?

Foto no angelinembishop.com 

Piedalies Janvāra blogu konkursā

20151008140647-14371.jpg