Pusslodzes attiecības
Vakar lasīju interviju ar Anci Krauzi, kur viņa cita starpā piemin, ka ar savu 3 meitiņu tēvu un vīru nedzīvo kopā. It sevišķi vasarās - vīrs tik vien kā atbrauc nedēļas nogalēs utt.
Par šādu attiecību modeli, kad partneri ir novienojušies dzīvot atsevišķi, esmu dzirdējusi ne vienu reizi vien. Esmu pat apsvērusi tādu iespēju. Godīgi, esmu ieminējusies vīram, bet viņš man konservatīvāks :) Es ceru, ka šķirties nevajadzēs, bet ja nu kādreiz būs jāmeklē cits partneris, tad, domāju, tādās attiecībās arī ielaidīšos, kad esam kopā, bet atsevišķi. Kaut vai savu bērnu dēļ.
Bet ja apskatu citu attiecības, bieži domāju, kas ir tas, kas cilvēkiem liek izvēlēties vai pieņemt šādu nedzīvošanu kopā? Tā ir vēlme vienmēr būt skaistai sava vīrieša acīs? Jo, būsim godīgas, kad no rīta pamostamies bez kosmētikas (hiperkeri! :D), ar sāpošu galvu, nospiestu vaigu utt., neesam tās daiļākās :D Vai tā ir vēlme dzīvot nemitīgā randiņu sajūtā? Kad otru gaidi ar ilgošanos, lecot ap kaklu un kaislīgi skūpstot, nevis pieradumā izmetot "čau, ko ēdīsi, kā gāja?"? Vai tā ir vēlme nodoties seksam tikai tad, kad gribas, nevis arī tad, kad Viņam vajag? Bet ja nu, dzīvojot atsevišķi, nemaz to seksu vairs negribas, jo rodas pieradums dzīvot bez?
Vai varbūt vēlmei dzīvot ne kopā ir pavisam citi iemseli - nespēja uzticēties otram, nespēja dalīties, nevēlēšanās pieņemt otra trūkumus, otra vajadzības, respektīvi, nespēja iziet uz kompromisiem? Vai tā ir nespēja uzticēties, bailes tikt sāpinātam, ielaižot otru savā dzīvē par 100%?
Bet varbūt kāds šādu it kā jaunmodīgu pieeju piedāvā, jo patiesībā nemaz nevēlas būt ar otru kopā? Jā, apprecējušies, bet tā pa īstam, līdz galam nevēlas būt kopā, pateikt nevar, un tad nu izdomā modernismus :D Es brīnišķīgi saprotu pārus bez bērniem, bet ja pārim ir bērni.. Kā tādā gadījumā lai bērniem pastāsta, ka tētis dzīvo citur, ka viņš atkal atbrauks, piemēram, trešdien, tajā pašā laikā sakot, ka, nē, mēs, neesam šķīrušies. Tas, ka to būtu grūti un mission impossible paskaidrot tuviniekiem, it sevišķi, vecākajiem, tas jau pats par sevi, bet Dievs ar viņiem :D
Kā jūs raugāties uz šāda veida - atsevišķi kopā - attiecībām? Vai tās, jūsuprāt, ir patiesas mīlestības un cieņas apveltītas? Vai jūs varētu tādās iesaistīties?
Foto no angelinembishop.com
Piedalies Janvāra blogu konkursā
btw-Marta,ļooooti skaists instagram konts
Tu mani te nekaunini,esmu viena no JUMS
Es arī no rīta pamostos ar miedziņiem acīs un ligzdu matos
un,tik un tā esmu mīļa un skaista un visvisvis.. tam,ar kuru vienmēr eju gulēt un pamostos
Kosmētika ir liela mīlestība,bet tā tomēr ir `pie vietas` vērtību skalā
Un tēma interesanta, bet es sapratu,ka man galīgi neder- protams,cilvēki ir dažādi, bet visiem ir nepieciešama uzmanība. Ja to nākas kompensēt vai meklēt citur,jādomā,ka tomēr kaut kas ir lāpāms..
Es negribu dzīvot tikai pa pusei - pa pusei "būt kopā", pa pusei "būt sievai", pa pusei "būt mīļākajai". Tas atgādina tādu puskoka lēkšanu - ne ir, ne nav. Man ir vajadzīgs tas otrs cilvēks blakus gan dienā, gan nedienā, tikai tad ir sajūta - ka ir. Ja ir mīlestība un cieņa vienam pret otru, tad kopdzīve mokas nesagādās.
Pati arī nevarētu sevi iedomāties tādās attiecībās, man svarīgi, lai vakari-naktis, brīvdienas tiek pavadītas kopā. Nav problēmu ar īslaicīgām prombūtnēm-komandējumiem uz dažām dienām, bet, ja prombūtne būtu regulāra vai ilgstoša, justu mīlestības trūkumu. Te runāju nevis par garīgo saikni, bet tieši fizisko, man nepieciešams, lai ikdienā tieku apmīļota un mīlēta. Cita lieta, ja ģimenē kāds spiests braukt prombūtnē uz ārzemēm, lai nopelnītu ģimenei, bet citādi, nezinu, cilvēki dažādi, tāpēc katram attiecību modelim būs savi piekritēji kādu iemeslu dēļ.
Nu gan te man pierunājušas
1/4 vīrs, 1/4 darbs, 1/4 SK un 1/4 mīļākais - viss bumbās, dzīve ir skaista
Es esmu tikai lurike
Es arī gribu Tevi pamanīt
Pārāk stipri mīl un baidās pazaudēt
Bet daudzas nevar izturēt tādus vīrus uz 1/4
Vienkarsi engelis tev vins
Aha, tad esmu pamanijusi tavi profilu. Patik tava majina ... Man vispar patik scandinavija. Loti. Nezinu ka vispar nokluvu Skotija
Un vīrs neiebilst pret mīļāko
Esmu
https://www.instagram.com/marta_photo_diary/
Nu re
Hahha...ja skatās no tāda viedokļa, ka vīrs daudz strādā, tad man arī ir attiecības uz pusslodzi.....kaut gan nē, pat uz 1/4slodzi
Laiki mainijusies un vel daudz kas mainisies ... Un kas isti zina - kas ir normali?
Mes tacu katrs domajam pa savam.
Tu esi instagrama?
Norvēģijā.
Bet jā laikam tā ir,ka daudziem tāds režīms, ka vīrs daudz strada. Bet manu paziņu vidū lielākā daļa saka, ka tas nav normāli
Tu dzivo Somija?
Aha, ta jau musdienas daudziem.
Manā ielā tieši ir viens kungs kas dzīvo viens, viņam ir trīs bijušās sievas. Viņš teica, ka jūtas ļoti vientuļš un vienreiz esot zvanījis bijušajam sievām lai piedāvātu nodzīvot atlikušo laiku kopā (viņam 82gadi) bet neviena no sievām nav pacēlusi klausuli.
Es arī esmu dzīvojusi tāda režīmā, ka vīrs dzīvo citā valstī. Un arī tagad principā bieži ir komandējumā vai arī strādā garas stundas un atnāk kad es jau guļu un aiziet kad es vēl guļu
principā 80% no sava laika esmu viena 
bet es jau esmu pieradusi pie tāda režīma.
Protams, tas jau jauki ka vecumdienas abi mili sez budina un atceras par skaisto jaunibu ... Bet .... Ja ta pavero labak, tad biezak pari pirmie nomirst virietis. Mana iela nav neviena veca viriesa kuram nomirusi sieva, bet ir cetras vecakas kundzes kuram nomirusi viri. Sievietes dzivo ilgak, jo stiprakas
