Vai Tev ir kāds stāsts, kur Tu esi bijusi savedējas lomā?
Sievietēm jau ļoti patīk jaukties citu likteņos ar padomiem un šķiet, ka no malas viss labāk redzams!
Es personīgi esmu savedusi vairākas savas draudzenes! Es neesmu pārāk kautrīga un tāpēc draudzeņu vietā jau skolas laikā devos iepazīties ar jaunekļiem, kurus laipnā kārtā tad novirzīju pie draudzenēm vai iedevu telefoniņu īstajam puisim, kad to viņš pats kautrējās paprasīt.
Reiz pat tīņu gados bija tāda situācija, ka divām manām draudzenēm ļoti patika 2 džeki, bet nekā nesanāca ar tiem satusēt, taču tiem bija trešais draugs, kuram es it kā patiku. Man gan minētais tā ne visai, bet draudzenes lūgtin lūdzās,lai tak tomēr izrādu kādas simpātijas, jo tad viņām beidzot spīdētu iespēja tikt pie tām divām savām simpātijām.
Tieši tā arī notika - es iedraudzējos ar puisi, un rezultātā sākām draudzēties visa kompānija, un draudzenes laimīgas!
Pēc tam dzīvē vairākkārt bija šādi notikumi, kuros es paspēlēju savedējas lomu. Viena šādā veidā tika pie attiecībām, kas nu jau ilgst padsmit gadu, un arī otrai tika itin labs variants , pateicoties manai spējai sapazīstināt īstos cilvēkus īstajā laikā un vietā.
Kāds tad ir rezultāts? Vai savedējas loma ir tik nevainīga un tiešām to vajag darīt?
Pirmajā gadījumā tīņu gados - visai bēdīgs liktens piemeklēja gan mani , gan manas draudzenes no minētās puišu kompānijas. Izrādījās sīki zaglēni un rajona banda, kas mums- godīgām mātes meitām nu galīgi nebija vajadzīgs. Dažai labai šī draudzība beidzās ar zilu aci!
Ilgstošā savienība citai draudzenei ir izvērtusies par diezgan sāpīgu kopā būšanu un tā draudzējoties pavadīta visa jaunība, bet jēgas pagaidām ... nu tā.
Trešajā gadījumā pāris pēc dažu gadu kopdzīves izšķīrās ar lielām sāpēm - izrādījās, tomēr nav īstie. Tagad katram sava, laimīga ģimene, kas sarūpēta pašu spēkiem.

Bet kā mēdz teikt - citus saved, pati viena. Tas arī ir mans variants un liktenis nu jau... vairākus gadus!
Nesen savedu kādu draudzeni ar savu labāko draugu kopā. Viss tā pats par sevi aizgāja gandrīz. Nu man nav vairs ne draudzenes, ne arī labā drauga. Šeit arī atklājas skumjā savedējas dzīves puse. Labais draugs gan teica, ka es līdz ar to, ka nu viņam ir šī meitene, ka es viņu nezaudēšot kā labu draugu un plecu, uz kā balstīties, ka tas tikai tā viņa attiecību sākumā būs, kamēr tās rozā brilles mazliet izvēdināsies no galvas. Tad jau redzēs...
Mani vienu reizi arī gribēja tā pati draudzene savest ar kādu, bet nu, neveiksmīgi, viņām tomēr nav tāda ķēriena uz savešanu kā man...