Ilgstošu attiecību noturīgums!

Man nejauši sanāca par šādu tēmu runāt ar jauniegūtu paziņu un kā pirmo viņa minēja- es atmetu visas savas draudzenes, tagad ar savu mīļoto dzīvoju laimīgi!!

Līdzīgi, kā nezvērs uzglūn uz medījumu, ko līdz tu nebūsi vaktē tā caps pagrābs tavu vīru! Kapēc mēs sievietes pie tā, ka mūsu vīrietis ir aizgājis ar mūsu „draudzeni” vainojam pirmām kartām šo sievieti, vai tomēr nav jāvaino arī vīrietis, bez šaubām pašai sevi arī, jo varbūt jāpavērtē kādus cilvēkus mēs skaisti saucam par draugiem!!!

Cik lielu uzmanību mēs veltijām mūsu otrajai pusei, iespējams, mēs aizmirstam ikdienas steigā, par to, ka viņam ir arī nepieciešama sieviete, iespējams, mēs bijām pārņemtas ar mājas kārtošanu, trauku mazgāšanu, rūpēm par bērniem utt., ka nedēļā nespējām atlicināt pat vienu stundu romantikai!

Un tad es atcerējos kādu stāstu, ko mana mamma stāstīja man par savu jaunības dienu draudzeni, viņa, kad aprecējusies- līdzīgi, pārtrauca attiecības ar visām savām draudzenēm, kuras uzskatīja- par pietiekoši simpatiskām, draudzējās tikai ar vienu sievieti, kura bija gara auguma, nešarmanta puiciska sieviete- bez vīrieša. Un ko jūs domajiet- viņas vīrs salaida tieši ar šo sievieti! Protams, pēcāk skanēja atvainošanās parējām jaunības dienu draudzenēm, bet draudzību vairs uz vecajām drupam uzcelt tā arī neizdevās- skumīgi, bet fakts- sieviete domāja, ka uz šo dāmu nu noteikti vīrs nepaskatīsies, lai gan, iespējams, dāma, būdama bez partnera, nespēja neskatīties uz viņas vīru!

Tad vēl kāds piemērs: man pazīstama sieviete pieturas pie principa- draudzene draudzene- bet viņas vīrietis ir vīrietis! Esmu jokojoties atbildējusi, ka manā vīrietī jau vīrieti nevajag saskatīt. Uz ko šī dāma tikai pasmaida! Ziniet, bet es esmu droša- nevis par viņu, bet par savu vīrieti, jo ar varu jau nevienu nenoturēsi un ja viņš aizies, tad arī daļēji esmu kaut kur es pati vainīga, kā arī šis cilvēks nav bijis manas uzticības cienīgs- ne viens ne otrs.

Nu bet fakts, kā tāds, jautājums paliek atklāts- vakara diskusijas iespaidā, mēs dalījāmies viedokļiem un nonācām pie secinājuma, ka reti kura sieviete spēj draudzenes partnerī nesaskatīt vīrieti, man tas daļēji izraisīja tādu kā šoka terapiju, jo no laika gala visus savu sieviešu dzimuma paziņu partnerus vairak, kā viņu piedevu neuzskatu, par mani pat dažreiz smejas, ja grib, lai es neiaizvilinu puisi ir nepieciešams ar mani sapazīties, jo ja es esmu iepazinusies ar šo meiteni, tad vairs par „sienu, kuru var pastumt malā” viņu neuzskatu, tā arī ir laba skola, jo ienaidnieks ir jāpatur cik cieši vien var tuvumā un ja mēs uzskatām kādu par potenciālo uzbrucēju- varbūt tomēr nevajag no viņas mukt, bet uzmanīt no tuva skatu punkta!

Jā, atzīšos esmu daudzas reizes nospļāvusies dzīvē par svešas sievietes asarām. Saprotu, tas nav reāli cilvēcīgi, bet ja es šo sievieti nepazīstu, es nespēju viņu materializet un līdz ar to vienkarši izslēdzu spuldzīti. Lai gan šeit atkal ir variācijas diskusijām par morāli, jo mana morāle diži augstāka no cita skatu punkta nebūt nav- līdz ar to nosodīt sievietes, kuras uz katru vīrieti skatās, kā uz potenciālo kandidātu es arī nedrīkstu!

Lai gan šis stāsts vairak vai mazāk ir par sievietes morāli, jo liekas mazliet absurdi pie visa vainot otru sievieti, kā piemēru varu minēt kaut vai birojos- vienmēr būs kāda „garkājaina blondīne”, kur būs visu sievu bieds, visas viņu tualetē aprunās un ja ar kādu ši „dāmīte” būs salaidusi, tad mēs procentuāli vairākuma ziņā vainosim tieši šo sievieti:

„Re kā viņa, labajai Lienītei, kurai mājās ir trīs mazi bērniņi aizvilināja vīru, paspēlējās un pameta...!”

Bet kur tad paliek vīrieša morāle?? Kāpēc mēs nesakam kā viena: „Cūka tāds, katriem brunčiem skrien pakaļ, nedomā ne par sievu, ne bērniem!”

Vai atkal- iespējams, tā ir patiešām sievas vaina- trīs bērni tā nav joka lieta, varbūt, pat ļoti ticami, ka viņa ir aizmirsusi to, ka ir arī sieviete, bet vīrietim ir kādreiz vajadzīga sieviete!

Un tad, kas ir pareizi- uzlūkot katras bikses, kā vīrieti ar domu- ja nu! Vai censties sevi ieturēt kādos rāmjos, jo tomēr morāles apsvērumu puses- neērti taču skatīties būtu tai sievietei acīs un tad vēl doma, ja viņš pie tevis ir aizgājis šādi, tad neviens negarantē, ka šis vīrietis to neatkārtos. Sanāk, ka mēs sēžam un vaktējam, kā uz adatām, bet novaktēt jau nevienu tā pat nevar.

Punktu šim visam es gribu pielikt vienkāršu- tas nav draugs, kurš tavā acu priekšā, iespējams, pat tavā guļamistabā, bet varbūt, tad kad tu atrodies slimnīcā, vai komandējumā, izklaidē tavu vīru... Un arī vai tas ir tavs cilvēks, ar kuru tu vēlies nodzīvot visu mūžu kopā, kurš, kā tik tu pagriez muguru- priecājas ar citu? Vai tad tava dzīve nebūs vienās raizēs, būtībā liekās raizēs, jā, es esmu par greizsirdību, bet veselīgu, nevis stresaini negulētām naktīm un vīra kreklu ošņāšanu utt.

Es esmu par to, ka nevienam cilvēkam neko nevar aizliegt, jo viņš ir pieaudzis- arī laulība nozīmē- līdz nāve mūs šķirs, bet šķir tiesnesis melna uzsvārcī lielāko daļu precēto pāru... Gribēs aizies- tu jutīsi, ka vajag, piedosi! Vai otrādi! Jo dzīve visa ir kompromisu māksla.

Man ir manas draudzenes- parbaudīta vērtība jau gadiem. Es ticu viņām un ticu arī savam draugam. Ar to man arī pietiek!

Un kā ir ar tevi???