Iespējams

..man vajag,lai vīrs dod man roku..man vajag just kā dzīslās rit viņa asinis..

Tu mani nesaprati.

Es mīlu arī tad, ja dusmojos Mīlestība ir pāri visam un nav atkarīga no otra izturēšanās. Bet tam, ka neiet saķērušies rokās, nav nekāda sakara ar "nezin, kas vispār tāda mīlestība un tās izrādīšana liekas tikai kā nevajadzīga māžošanās"

Kā vienreiz vīrs pateica, kad es uz Tevi dusmojos - Es Tevi nemīlu. Manuprāt, lai vai dusmojies, ārdies, tāpat atzīsti, ka dusmas ir tikai virspusējas pēkšņas sajūtas, apakšā ir stipras jūtas. Ja nezin, kas vispār tāda mīlestība un tās izrādīšana liekas tikai kā nevajadzīga māžošanās, tad cilvēks ir apdalīts un apdala arī otru.

Patiesībā jautājums: ko katrs saprot ar mīlestību? Taureņus, dzirksteles, uguņus? Bet varbūt mīlestība kā reiz ir cieņa, kopā būšana labos un grūtos laikos, rūpes vienam par otru, uzticēšanās, paļaušanās? Tāda mīlestība prasa prāta līdzdalību, jo mīlestība ir izvēle. Es nedomāju, ka tas ir aprēķins. Vienkārši ar gadiem mīlestība iet dziļumā un tad plašūmā, nevis tikai plašumā, kā tas ir agrā jaunībā Līdz ar to no ārējas kļūst par kontemplējošu. Dažkārt cilvēki domā - viņi neiet saķērušies rokās, tātad nemīl. Nē, vienkārši viņiem nevajag saķerties rokās, lai zinātu, ka mīl. Viņiem nav vajadzīgi nemitīgi apliecinājumi tam, jo mīlestība ir kļuvusi par dzīvi

Es ar no tām naivajām, kam vajag mīlestību. Apprecējos jūtu iespaidā ar diezgan pragmatisku un materiālistiskas dabas vīrieti, kurš attiecību sākumā spēja būt pat nedaudz romantisks. Jāatzīst, ka šo attiecību (precīzāk, konkrētā cilvēka) iespaidā, pati kļuvusi piezemētāka un skatos uz lietām reālāk. Taču ļoti aizskāra, kad viņš atklājās, ka patiesībā uzskata, ka mīlestības nav, to tikai rāda filmās. Viņa ģimenē vecāki īpašu mīlestību neizrādīja un arī tagad viņiem esot tikai sadzīviskas attiecības, sekss un cerams, ka vismaz cieņa. Ja ar to samierinās..., tad, laikam, var tā arī dzīvot...

Mēs apprecējāmies,jo dzirksteles šķīda ..tagad,kad ir bērns,"uzlejam tām dzirkstelēm" ūdeni,lai nav tik karsti
Nekad (varu teikt droši) neesmu meklējusi partneri "pēc maka biezuma",jo nauda var pazust..Man svarīgāk ir jūtas!

Vēl viens gadījums "iz dzīves"... sieviete vēlas šķirties ar vīru pēc 8 gadu kopdzīves. Iemesls? Dzirksteles vairs nav! Uzskatu, ka tas ir normāli, ka pēc daudziem gadiem nav vairs tās kaisles, kad ar vienu skatienu "aprij" Daudz lielāka "māksla" ir pēc lielās kaisles radīt un uzturēt labvēlīgu vidi cieņai, savstarpējais sapratnei, harmonijai. Mīlestība ir, tikai citā līmenī - varētu pat teikt, ka nopietnākā, jo tad mīlestībai ir jāizdzīvo arī bez "fiziskās mīlestības", kad sākumposmā vairāk vai mazāk visas attiecības balstās uz labu sesku utt. Un pēc šīs fāzes vairs nav viegli, šķiet, ka nav kaut kas kārtībā, pareizi. Protams, ir vajadzīgi joprojām burvīgie vakari divatnē, īpaši, kad jau ir bērns, joprojām jāspēj sadzirdēt un uzklausīt tas otrs, un noteikti nedrīkst zust vēlmai pēc fiziskās tuvības ar partneri, jo arī tas ir veselīgu attiecību pamatā, neatkarīgi no attiecību "vecuma".

Vienā no pēdējiem Shape žurnāliem lasīju rakstu par aprēķina laulībām... viss ir aprēķins, ja dziļi "rok". Kad lidoju atpakaļ uz UK, cītīgi studēju konkrēto rakstu. Protams, psihologi vienmēr "izraks" līdz dziļākajiem dziļumiem, kad varēs teikt, ka savā ziņā pat mīlestība ir egoistisks aprēķins, kad esi panākusi, ka esi kopā ar mīlamo objektu, tāpēc ļoti nopietni rakstu galvā neņēmu.
Varu atklāti pastāstīt par situāciju savā laulībā (... kuru sauc par civillaulību). Kad satikāmies, mums bija mazas/vidējas algas ar attiecīgiem ikmēneša maksājumiem. Divu gadu laikā abiem strauji viss mainījās - labi apmaksāti darbi, es aizgāju bērna kopšanas atvaļinājumā, viņš sāka pelnīt vēl vairāk, iztikām labi, atdevām visus mazos kredītiņus utt. Mēs abi ļoti labi zinām, ka mīlestība ir visa pamatā, bet redz, vīram bail, ka esmu ar viņu tikai naudas dēļ... jau tikai naudas dēļ. Te jau iet runa, kas kuram ir aprēķins, kurā brīdī var sākties stadija "aprēķins" laulībā. Manā gadījumā pats vīrs sev rada bažīgo "aprēķins" formulējumu laulībām. Redz, ir jau tā, ka esmu ar viņu gan mīlestības dēļ (pirmkārt!!!), bērna dēļ un labklājības, drošības sajūtas dēļ. Vai tādēļ varu teikt - aprēķins? Vells viņu zina... man jau šķiet, ka nē, jo zinu - esmu/biju/būšu ar viņu, pirmkārt, mīlestības dēļ. Esam bijuši stipri kopā arī laikos, kad nebija, ko ēst, un nācās lombardā divus vecus telefona aparātus nodot... attiecības tādā ziņā ir pārbaudītas vairākkārt. Tā kā jautājums par aprēķinu ir kutelīgs un ļoti individuāls.

Bet vai pietiekošas simpātijas, cieņa un drošibas izjūta arī nevar būt aprēķina laulība, kur maciņa saturam un vecumam navīpašas nozīmes?

Pilnīgi piekrītu tavam viedoklim... kur nav mīlestība, tur nekas labs nav gaidāms....

Vai aprēķina laulības var būt laimīgas? Pieļauju, ka tās var būt harmoniskas (bet ne laimīgas šī vārda klasiskajā izpratnē), ja abiem laulātajiem pret šādu laulību formu ir vienādi pozitīva attieksme, proti, ja abas puses šo savienību uztver ka darījumu. Tad ticu, ka laulātie var dzīvot nosacītā mierā un saticībā, taču papildus tam droši vien būs simtiem citu „noteikumu”, par kurām abas puses būs vienojušās, lai pēc šī darījuma nepārgrauztu viens otram rīkles... Vārdu sakot – šajā gadījumā laulības būs vienkārši pliks juridisks akts.
Ja šeit pieslēdzas jūtas, tad domāju, ka kāda no pusēm būs tā, kura kādā brīdī sajutīs mieles.
Vienmēr esmu mazliet brīnījusies par jaunajām sievietēm, kas apprec pavecākus kungus (lasīt – to naudasmakus), taču kas gan mēs esam lai nosodītu... man tikai šķiet, ka pati šādās attiecībās dzīvot nevarētu, sevišķi, ja padzīvojušais kungs papildus laulību faktam pieprasa arī fizisku tuvību... Ja tas ir normāla paskata un adekvāta vecuma vīrietis...jā, varbūt, taču esmu laikam pārāk pašpietiekama, lai kādam kalpotu tikai par izstādes eksponātu...