Pusaudžu gados likās, ka zinu, kādu vēlos redzēt savu dzīvi, zinu, kāda būs mana izglītība – kurā jomā studēšu un pēc tam noteikti strādāšu, +/- zināju, cik gados apprecēšos un dzemdēšu bērnus.

Tagad, kad esmu vidus posmā starp 2 un 3 desmitu, jūtos kā tāds jauns skuķēns, kas joprojām meklē savas dzīves patieso jēgu. No savām iecerēm vienu esmu realizējusi – jau tajos pašos pusaudžu gados satiku savu mīļoto cilvēku un pēc daudziem draudzības gadiem nodibinājām arī oficiālo ģimeni.

Kā ar pārējo? Izpildīju arī punktu par augstāko izglītību – nomācījos 3 gadus, praktiski pabeidzu bakalaura studijas ar izcilību un nu jau kopš mācību beigām pagājuši 2 gadu. Vai strādāju studijās apgūtajā jomā? Ne gluži, bet strādāju.

Tagad ar vien biežāk rodas pārdomas: „Ka vajadzēja studēt ko citu, kaut ko sirdī tuvāku, priekš manis interesantāku!”

Esmu jau arī apskatījusies, ko vēlētos studēt – 4 gadi bakalaurs klātienē, 4,5 neklātienē + maģistrs 2 gadi (diemžēl bez tā manā jaunizvēlētajā profesijā īsti nevar). + esmu maksimālistiska meitene ar ambīcijām, gribās studēt labi un kvalitatīvi un vēlams par budžeta līdzekļiem.

Un te nu pēc šādas informācijas noskaidrošanas rodas pārdomas:

-    Vai mūsdienās, kad vairs nedzīvo „uz vecāku” kakla, ir iespējams apvienot darbu un studijas klātienē (kā zināms neklātienē jāmaksā pašam – ja nekļūdos ap 1000 Ls/gadā)?
-    Vai iespējams apvienot ne tikai darbu, mācības un vēl neatstāt novārtā vīru (joprojām visas 3 jomas pildot kvalitatīvi :))?
-     Un viss beidzot kur šajā sistēmā, saspringtajā laikā ir vieta bērnam?