Ik pa laikam uzduros sarunām, kur daudzas sievietes apgalvo, ka negrib atstāt savus bērnus kādam pieskatīt. Vienalga, vai tā būtu vīramāte, vai vecāmāte, vai sava mamma vai pat vīrs. Un tad man nākās aizdomāties - vai es esmu egoiste, ja izmantoju vienmēr iespēju, kad kāds piedāvā pieskatīt manu mazo meitiņu?
Nav tā, ka tas ir ļoti bieži, bet ik pa laikam palaižu viņu pie omes padzīvoties vai krustmātes vai vēl kādas man uzticamas personas. Un tad man rodas jautājums - vai tās sievietes, kuras ne uz brīdi neuztic savu mazo atvasi kādam citam, vispār spēj atslēgties no ikdienas un veltīt laiku sev, savam mīļotajam cilvēkam vai savai draudzenei? Vienmēr, kad mazā nav pie mums, mēs ar vīru cenšamies pēc iespējas vairāk laika pavadīt tieši divatā, atceroties tos laikus, kad bijām tikai divi.
Lai gan esam neprātīgi laimīgi, ka mums ir mūsu meitiņa, reizēm gribas pabūt arī divatā, lai spētu būt tikai viens otram. Lai varētu pavadīt romantisku vakaru, iziet garākā pastaigā rokās sadevušies un no rīta nelīst ārā no gultas tik ilgi, cik vien tas ir iespējams. Lai gan daudzos literatūras avotos esmu dzirdējusi, ka šādi brīži sievai ar vīru ir ļoti nepieciešami, kad sāku to stāstīt citiem vecākiem, bieži vien atduros pret tādu kā nosodījumu.
Un tad iestājas šoks! Vai tad mēs tāpēc nemīlam mūsu meitiņu, ka mēdzam viņu atstāt drošās rokās? Manuprāt, bērns ir tikai ieguvējs, jo, ja vecāki ir atpūtušies un laimīgi viens ar otru, arī bērnu viņi spēj audzināt tādā kā mīlestības atmosfērā. Tikai reizēm, šī pretējā attieksme izsit no sliedēm un liek tev aizomāties, vai tu esi laba māte, vai laba sieva, vai vispār laba sieviete.
Atceros, kad biju vēl pusaudzes gados, mamma ar savām draudzenēm bija iedalījušas sievietes trīs kategorijās (tiesa gan nezinu, vai šīs kategorijas viņas bija izdomājušas pašas vai kaut kur izlasījušas):
Sieviete - sieva: vienmēr rūpējas par to, lai vīrs būtu paēdis, māja savākta, drēbes izgludinātas un vīrs laimīgs.
Sieviete - māte: vienmēr rūpējas par to, lai viņas bērniem viss būtu, viņi būtu apģērbti, paēduši, izskoloti, laimīgi, nostāda tos priekšplānā.
Sieviete - sieviete: šī sieviete vienmēr rūpēsies, lai vīrs viņu iekārotu un lai viņš būt apmierināts gultā.
Šis iedalījums kārtējo reizi atgādināja, ka cilvēks nevar būt ideāls visās jomās, kāda noteikti būs mazsvarīgāka par citu, tomēr tas nenozīmē, ka tā būs aizmirsta.
Ko es varu teikt:
1. Es neuzskatu, ka mūsu modelis ir labāks par citu cilvēku uzskatiem. Nekad neesmu teikusi, ka mēs zinam labāk. Tā ir katra paša izvēle.
2. Mēs ar vīru laiku veltam viens otram tikai naktīs. Mūsu attiecības no tā nav pasliktinājušās - tfu, tfu, tfu.
3. Es tieši tāpēc arī nepiedalos projektā "Stunda sev!" - jo tās man visbiežāk nav...
un man ar ir ta ka man negribas atstat mazo nevienam, bet nu, tagad ir tada vajadziba, jaatstaj auklei, jo jasak stradat
Pāris gadus atpakaļ dēl tā,ka ome mūsu vecāko ļoti bieži ņēma pie sevis pieskatīt,nonācu ļaužu valodās.Proti,viena māmiņa,kas uzskatīja,ka tikai viņas viedoklis ir pareizs sāka mani aprunāt.Ko tik es nedzirdēju par sevi un bērnu:mans nabaga pamestais bērns,kuram trūkst mīlestības,omei nav savas dzīves un ko tik vēl ne.Tas bija murgs.Kad puika bija ar mums piem,ar tēti zvejoja,tad bija slikti,ka nelaižu bērnu uz pagalmu ar citiem rotaļāties,kad puika bija pagalmā smilšukastē ar omi,tad atkal bija slikti,jo nabadziņš bija uzgrūsts omei. Pārgudrajai māmiņai es pateicu visu ko domāju un kopš tās reizes attiecības mums vairs nav praktiski nekādas...un viņa kopš pārcēlās uz citu dzīvesvietu pagalmā neviena mamma vairs neklačojas un nemāca dzīvot citus. Nu tā kaut kā.
...pāris reizes par netīrām drēbēm kaunu piedzīvoja un viss, tagad sev pakaļ skatās paši...
tas varētu sanākt visai interesants raksts.... tikai vajadzētu kādu vīrišķi, kas to tā atklāti izstāsta.
Es jau arī minēju, ka nevienā no kategorijām nav kaut kas atstāts pilnīgā novārtā,'tās vienkārši ir tādas kā tendences, uz ko katra sieviete vairāk tiecas.
Turklāt, kā jau minēju, var gadīties, ka to mana mamma ar draudzenēm bija izdomājusi, tomēr man tas dziļi iespiedās atmiņā. Liekas tāpēc, ka zināma taisnība jau tur ir.
Sākumā ar saviem pieskatīšanas lūgumiem centos ļoti neuzbāzties, ne radiem, ne draugiem, lai gan ļoti gribējās atpūsties!
Parasti visi izrādījās aizņemti, vai pēkšņi tika ieplānoti citi, steidzamāki darbi. Tā nu, līdz dēla 2 gadu jubilejai, mēs ar vīru iztikām saviem spēkiem vien.