Stāsts ir šausmīgi garš, kāpēc man tieši šāda vēlme - kļūt par maitu.. Lieta tāda, man liekas, es esmu pārāk labs cilvēks.
Nav tā, ka ļaušu sev uz galvas kāpt, bet es ciest nevaru, ja man ar kādu ir jākasās, jāstrīdas. Tas ir pretrunā ar manu būtību, un es jūtos ļoti slikti, pat ja neesmu vainīga ne pie kā, es jūtos vainīga par to, ka vispār ielaižos strīdā.
Nu labi šitais gadījums ir savādāks, jo man ne reizi nav bijis nolūkst kašķēties, bet es mierīgi iesāku runāt, un uz mani sāk kliegt.
Ir viens cilvēks, radinieks, tāpēc no viņa tik viegli vaļā nevar tikt, un ar kuru nu var teikt esam ienaidnieki. Stulba sīkuma dēļ, es gribēju mierīgi parunāt, bet man sāka bļaut virsū, pavisam nepamatoti apsaukāt. Solījās pret mani visus radus sarīdīt, ui, kādos tik vārdos nenosauca.
Un te nu mana vēlme - iemācīties būt par maitu, kurai viss ir pofig, kura var bez jelkādas vainas apziņas lamāties pretī un pēc tam mierīgī dzīvot tālāk, nevis pārdzīvot, ka nu ir kādas, ar kuru ir sliktas attiecības.
Dīvaini ir tas, ka es jau arī negribu ar to cilvēku labas attiecības. Es viņu gribētu vispār no savas dzīves ārā.bet radus redz neizvēlas.
Vai jūsos ir daļa maitas? Kā lai iemācās būt par maitu? Sakiet, ko gribat, dzīvē tas noder. Man jau saka, ka ko es te ņemos, lai ignorēju un viss. Es jau cenšos, bet kaut kas iekšā gruzd, kāda daļiņa ar to nevar sadzīvot, būtu tā maitas daļa man lielāka, es tagad 100% priecātos, ka sastrīdējāmies tā, ka viss, vairāk nosolījās ar mani nerunāt. bet tagad varu priecāties tikai par 50%. Otri 50% kaut ko bezjēdzīgi pārdzīvo un es pat nesaprotu ko. tiešām to, ka ar kadu ir sliktas attiecības? Vai to, ka tas tomēr ir rads? Nav jau man visi draugi, un no zināmiem cilvēkiem izvairos, bet par to es nepārdzīvoju - man tie cilvēki nav jāredz, ja negribu. Bet ar šo ir citādāk, zinu, ka būs reizes, kad būs jābūt vienā telpā. Un tā atmosfēra murgs.
Ai, mīļās dāmas, palīdziet man kaut kā iegūt to pofigismu. Galvenais taču man ir - mīlošs vīrs, kurš ir 100% manā pusē, bērns. Tik jumts virs galvas nav savs.
Forši, forši iesācies mans gads. Ceru, ka pārējās dienas nebūs tādas kā šī ,pirmā.
Esam pelnījuši atvadīšanos
vēl krāšņāku par sastapšanos
Kā bāli veļi slejas glāsti
un bēres dzers, - jel skati!
Ir apturētas manas skaujas
tavu mēteli maigojot
Ir notušētas sēras raudas
to štrunta zāli smēķējot
Tu pa labi, es pa kreisi -
lai eņģeļi aizvelk žalūzijas
sidrabaināka par sastapšanos
sirdīm aptek atvadīšanās
dažbrīd pat liekas, ka tas cilvēks domā, ka ja jau es esmu mamma, ka man ir bērns, tātad man ir tādas mātes jūtas ka nu un es ar viņu arī ņemšos kā viņa miesīgā māte. jo man taču mātes instinkts.
es tevi ļoti labi saprotu.
es sevi vienmēr nostādu nulles pozīcijā un tam cilvēkam neatdodu ne kripatiņu savas enerģijas,tam nav jēgas,tiešām nav. pat pasmaidīt mīļā miera labad nav jēgas.
galvenais,man jau mēnesi ir viens un tas pats sapnis-ka es šo cilvēku,kurš mani beidz nost riktīgi nolieku pie vietas jeb vienkārsi piekauju...pretīgi,jo zinu,ka līdz tādam līmenim nenolaidīšos,bet mana zemapziņa tādu iespēju nenoliedz.
Mums arii bija liidziiga situaacija,bet mees aizgaajaam uz savu dziivokli..no saakuma gaaja traki,knapi samaksaajaam visus reekjinus,piedevaam dziivoklis bija jaakurina ar malku..bet kopaa mees tikaam galaa,un tagad esam laimiigi,ka mums ir SAVS jumts
es jau zinu ka no malas vieglāk spriest un mācīt, kas jādara.
Cik tālu Tevi jānoved, lai Tu ne tikai paliktu "maita", bet arī saprastu, ka labāk ir miers nabadzībā, nekā strīdi bagātībā..un cik tad Tev tagad no tā visa pieder? viena maza istabiņa, kur nevari pat ledusskapi ievietot...var jau būt, ka visu nespēju izprast, bet savs jumts ir savs jumts virs galvas.
kad tas viss beigsies?
zinu, ka būtu jāpamet. un mēs to arī plānojam. bet nevar arī tūlīt uz līdzenas vietas ņemt bēnur padusē un iet prom un tad būt bez līdzekļiem, ka nav pat ko paēst. zinu tādu laiku, tāpēc arī atnācām atpakaļ, zinu kā ir tad, kad nav ko bērnam iedot ēst un bērns raud.
Runāju no savas pieredzes, man bija līdzīgi.. Četrus gadus dzīvoju pie radiem, it kā viss normāli, pēc vienām svinībām pateica, lai savācu mantiņas un 2 nedēļu laikā izvācos, uz ko tik ātri noreaģēju, ka aizbraucu jau tai pašā dienā. Tika gan teikts, ka var palikt utt, bet man šķita, ka ja vienreiz ir cilvēkam pateikts vācies, otrreiz var sagaidīt kaut ko līdzīgu...un tici man tā nebija bēgšana..ko dotu, ka būtu durvju ciršana, lēts teātris ar pieklājības frāzēm u.c. var arī mierīgi dzīvot, bez visa tā...un Tu pat nevari iedomāties, cik liels atvieglojums ir nerēķināties ne ar vienu, dzīvot sev un saviem mīļajiem.
šodien situācija mājā kā aukstajā karā. smieklīgi. tiek cirstas durvis. nez domā ka es tagad slikti jutīšos vai?
šorīt domāju, ka neesmu gan laikam nekāda svētā, sataisīju brokastis , mēs paēdām, pārējo atdevu suņiem. un cepumus, ko no rīta sacepu atnesu uz istabu. vīrs saka ka tas ir vienīgais risinājums, jo ja atstāšu virutvē, varu necerēt ka tur paliks. jo tos jau vairs nepāraudzināsi.
p.s. par to bērnišķīgumu. es iedomājos cik viņam grūti. būt pa vidu. un neko nepārmetu.
Piedod, bet tava vīra ņaudēšana par to, ka savs leduskapis būs tikai kašķa iemesls, arī ir ļoti bērnišķīgs šādā situācijā.
Bezcerīgi panākt kādu taisnību. Un cīnīties, ar domu, kaut ko mainīt, pilnīgā bezjēgā. Esmu sapratusi, ka nav vērts tam tērēt spēkus un censties pāraudzināt.
Es iesaku izmantot citas iespējas, citus uzvedības modeļus - atkarībā no situācijas, piem. , būt pārspīlēti pieklājīgai un zolīdai, ignorēt, bet kā vienu no visiedarbīgākajiem līdzekļiem iesaku izmantot cilvēka paša metodes tikai mazliet nekaunīgākā formā. Stāstā par jogurtu kā atriebību vienkārši noceltu šim no šķīvja kādreiz kaut ko citu acu priekšā, pasakot, ka ja viss ir kopīgs tad kopīgs, tā nostādot cilvēku neērtā situācijā. Tikai tas ir jādara ar pārliecību un smaidu uz lūpām, tēlojot patiesu sašutumu par protestiem, jo viss tak ir kopējs. Vispirms jau šādās situācijās cilvēks ierauga to kā tas izskatās no malas, parasti riktīgi sadusmojas un sāk vērtēt situāciju un visbeidzot lamājoties pretī apkārtējie to nenovērtē, bet šādas metodes izpelnās cieņu apkārtējo acīs.