Droši vien, ka ir milzums daudz lietu, notikumu, sasniegumu, galu galā rekordu, ar kuriem var lepoties. Es vakar lepojos ar saviem bērniem.

Es ar viņiem lepojos laiku pa laikam. Reizēm es to aizmirstu un dusmojos par netīriem traukiem izlietnē, bardaku virtuvē, par absolūti nesaprotamo kārtību viņu istabās... vai kašķēšanos par televīzijas kanālu pārslēgšanu, ko, šķiet, pat dzirdam kaimiņu mājā. Dusmas.
Jau dienu iepriekš dēls bija paziņojis, ka viņam vajadzēs manu palīdzību. Zīmēšanas skolotāja esot likusi izkrāsot ar guaša krāsām zīmējumu. Precīzāk sakot kluso dabu. Es nebiju šo prasību līdz galam uzklausījusi, kad meita iespraucās pa vidu: „Es Tev palīdzēšu, es Tev palīdzēšu! Es zinu, tur ir ēnas, pašēnas, krītošās ēnas, gaismas!” Dēls teica: „Nē, labāk lai mamma palīdz, viņa ir beigusi mākslas skolu- viņai labāk sanāks!” Meita pretī: „Bet es arī mācos mākslas skolā!” Es nolēmu šai sarunā neiejaukties, bet ļaut notikt visam savu gaitu.
Vakar vakarā dēls atnāk ar zīmējumu uz virtuvi un ir gatavs gleznošanas darbiem. Nepagāja mirklis, kad viņam uz galda jau stāvēja kartons (lai nenotraipītu galdu), guaša krāsas, palete krāsu jaukšanai, baltā krāsa tika ielieta atsevišķā trauciņā, ūdens traukā ieliets ūdens un blakus tam nolikta kaudze otu. To visu bija paveikusi meita. Sajūsmā par to, ka varēs brālim mācīt gleznot. Es šeptēju pa virtuvi, klausījos viņu sarunā un laiku pa laikam atbildēju uz jautājumiem. Es klausījos padomos, ko meita deva brālim, komandās, ko viņa pavēlnieciskā tonī paziņoja, jautājumos, ko brālis uzdeva māsai un sapratu, ka lepojos. Lepojos ar saviem bērniem, kuri tik lieliski prot sadarboties un mācīties viens no otra.
Jā, aizmirsu piebilst- dēls mācās jau vidusskolā, bet meita tikai trešajā klasē. Aizkustinoši bija vērot kā lielais milzis (augums virs 180cm un kājas izmērs 46) klausa mazās knīpas komandām.
Tagad zinu, ka reizēs, kad man tas būs nepieciešms, kad dusmas aizžņaugs kaklu, es varēšu atcerēties šo septembra vakaru, kad pie virtuves galda mans lielais dēls ar māsas palīdzību pirmo reizi gleznoja kluso dabu. Tas ir mans resurss. Bagātība ar ko lepojos.
Ar ko lepojies Tu?

Un kā tas izpaužās?
Vai sanāk nez vispār?
...par to, ka lielais spēlē stabuli un no turienes nāk ārā smukas melodijas...
...kā es lepojos, kad lielais atnesa peldēšanas skolas ertifikātu, ka pīeci limeņi ir pabeigti un tagad viņš var piedalīties treniņprogrammā... kā es lepošos, ja viņu izvirzīs sacensībām...
...kā es lepojos, kad bērnu zīmējumi tika izstādīti pilsētas izstādē...
...kā es lepojos, ka mazais raksta glītāk par lielo...
...kā es lepojos, ka maizais ir kārtīgāks par lielo...
...es lepojos par katru nieku... jo viņi ie tik īpaši...
...un tad es lepojos ar sevi - jā- par to, ka esmu vinjiem ko iemācījusi labu, ko devusi...
Apgūt tik sāk dzīvi,vēl maziņa,tacu zinu,a nākotnē un kad sāks iet dārziņā man būs ar ko leppties=)))