Ak, tie vīrieši-kā viņi reizēm mēdz nokaitināt-citreiz ne par ko,citreiz dusmojamies,jo ir iemesls uz viņiem dusmoties,bet citreiz pašas esam vainīgas pie kaut kā un dusmojamies uz vīrieti,kas ar pirkstu baksta un norāda uz mūsu kļūdām.

Man, ja godīgi,ir tā,ka vīru sadusmoju reti,bet viņš mani-nu dikti bieži. Viņš pats ir tāda kā dusmu pūce-visu laiku kaut kas nepatīk,visu laiku kaut kas ir slikti.Esmu ļoti daudz ar viņu runājusi par šo temu un īstenībā panākusi diezgan lielu progresu,ka nu jau viņš sācis domāt pozitīvāk,bet tapat,tās dusmas viņu nepamet un kas ir trakākais-arī es esmu iemācījusies dusmoties.

Es pēc dabas esmu nu ļoti miermīlīgs un pacietīgs cilvēks un mani nokaitināt ir nu ļoti grūti,bet jau kādu laiku esot kopā ar savu vīru man šīs dusmu lēkmes arī ir pielipušas.

Kā Jūs domājat-mēs pārņemam labākās vai sliktākās īpašības no mīļajiem?Un kāpēc mēs vispār pārņemam viņu īpašības?Kā ir ar Jums?

Jūs mēdzat dusmoties?

Kā izpaužas Jūsu dusmas?

Man parasti ir ta,ka pasūtu vīru piecas mājas tālāk un aizeju prom nomierināties,jo manam vīram ir kaitinoša īpašība-viņš nestrīdas pretīm-viņš stāv un klusē un mani tas dusmu brīdī tā uzvelk,ka nezinu,kur likties....

Bet vispār...es jau nemaz nedusmojos tik bieži...