Precējusies neesmu. Bet dzīvojam kopā. Ir lietas, kas kaitina otrā cilvēkā, bet es domāju, tas ir normāli, jo katrs taču esam savādāki. Bet varbūt ir robeža?
Ja pieķer sevi pie domām, varbūt sūtīt pie visiem velliem, tas nozīmē, ka šī robeža ir pārkāpta? Un nav vērts vairs turpināt attiecības? Vai arī tas drīzāk signalizē, ka kaut kas nav kārtībā, kāda puķu dobe jāaplaista,jāizravē, lai attiecību dārzs atkal izskatītos skaists?
Neiet runa par strīdiem, bet par to, ka šobrīd liekas, ir apnicis otrs cilvēks. Apnicis ar to, ka viņš ir mūždien blakus. Un vēl šobrīd bez darba, tātad man ir par visu jāmaksā. Redzu jau, ka viņš jūtas slikti, bet ko viņš dara lietas labā? Sēž un spēlē datorspēles. Ja ar to varētu pelnīt, mēs jau sen būtu miljonāri.
Es esmu cīnītāja, nevis vieglākā risinājuma piekritēja, kā kaut kas nepatīk, ta uzreiz sūtītu piecas mājas tālāk. Manuprāt, attiecības ir jākopj, nevis par katru sīkumu jamet soma plecā. Bet ir viens bet. Cik ilgi kopsi, ja ir sajūta, ka otrs nekopj? Uznāk jau brīži, kad palutina mani, bet reti.
Neticu ideālajiem prinčiem, kas mani visu laiku uz rokām nēsātu. Un es ticu pieradumam. Atzīstos. Man ir grūti pārtraukt attiecības, jo vienmēr liekas, kā es tādu sīkumu dēļ tagad pametīšu. Līdz šim tas ir beidzies, ka pamet mani. Varbūt vienreiz jāsaņemas? Mana sirds ir apjukusi.
meitinai jau 10 menesisi
tad reizem man shkjiet ka man bail palikt vienai un pieradumam liels speks.. reizem izlemju eh dzivoshu tagad kaa ir un ja bus kaut kadas iespejas iepazities ar citiem vir un veidot kaut ko nu ta megjinashu tur, taa teikt kamer nav cits dzivoshu taa, bet jasaka ka es nekad apzinati neesmu taa arii pazinusies un veidojusi ar citiem....
jo arii es uzskatu ka atiecibas jakopj abiem, bet sajuta ka to daru tikai es... sarunas... es vienmer censhos pateikt to kas nepatik, bet vinjsh shis sarunas manas zin no galvas un nenjem veraa.... tik nosaka atkal vecaa dziesma.... un ar lielakoties mani uztaisa pa vainiigu... jo redziet es jau runaju un stridos, vinjam vis ir ok....
nja sarezhgjiti, saprast, sanjemties drosmi un riikoties, jo ar zinu ka manaa situacijaa jau citas 10x butu aizgajushas, bet es ar negribu padoties pie grutibam, jo uzskatu ka tas ir jarisnina, nevis ka strausam jabazh galva smiltis un jabeg...
Es pati iepriekš biju kopā ar tādu cilvēku 5 gadus...un 2 gadus no šiem pieciem es mocījos ar šādām domām....Pieradumam ir NENORMĀLS spēks....Es nespēju iedomāties kā būs atnākt mājās un šī cilvēka nebūs. Bijām neskaitāmas reizes padzīvojuši atsevišķi, tad atkal sagājuši kopā.... Bet vienu dienu, pirms braucu mājās no darba, uzrakstiju, ka mums jāparunā (lai man nebūtu iespējas atkal atlikt šo sarunu). Izgājām ārā, pastāstīju kā jūtos, ka jūtas ir mainījušās, ka neuztveru viņu vairs kā savu otru pusīti, bet tikai kā draugu...nespēju novaldīt asaras,jo pati nezināju vai tiešām daru pareizi, vai spēšu būt viena...Nākamajā dienā viņš izvācās no dzīvokļa...pirmo mēnesi katru dienu domāju- vai tiešām esmu izdarījusi pareizo izvēli...un tagad varu droši teikt, ka JĀ, tas bija pareizais gājiens....Tagad esmu laimīgi precējusies ar cilvēku, kuram ir svarīgi uzturēt attiecības dzīvas..