Bieži vien mēs lasam dažādus rakstus, kur kāds ir iekauts, kāds cietis avārijā vai aplaupīts. Mēs itkā jūtam līdz šiem cilvēkiem, tomēr patiesi šo situāciju mēs spējam izprast tikai tad, kad kaut kas tāds atgadas ar mums pašiem vai mums tuviem cilvēkiem.
Tā nu ir sanācis arī ar mani. Kāds man ļoti tuvs cilvēks nesen tika ļoti smagi piekauts, kā rezultātā viņam nāksies diezgan ilgu laiku pavadīt slimnīcā, pārciest dažādas operācijas un pēc tam vēl pus gadu ārstēties. Lai gan ar to ir pavisam pietiekami, laiā, kamēr viņš atrodas slimnīcā, tiek apzagta viņa māja un nozagta automašīna, kā arī iztīrīts viņa konts.
Un tad es uzdodu sev jautajumu - cik stipram cilvēkam ir jābūt, lai spētu mierīgi pārciest visus šos notikumus? Satiekot šo cilvēku, viņš par spīti visam, vēl spēj jokot un bieži smaida, lai gan jūtu, cik patiesībā tas viss viņam ir smagi. Un smagi ir ne tikai viņam, bet arī viņa tuviniekiem, jo reāli jau nekā palīdzēt nevar, ja neskaita finansiālo aspektu. Kaut gan arī ar to mūsdienās daudziem neiet nemaz tik spīdoši.
Šādi gadījumi mani arvien vairāk un vairāk mudina domāt par to, kā labāk dzīvot? Vai reizēm ir labāk paklusēt vai tomēr skaļi un skaidri paust savu personīgo viedokli? Vai mūsdienās atļauts ir viss, lai tikai spētu sevi nodrošināt un kāpt augstāk pa karjeras kāpnēm? Vai nodzīvojot dzīvi ieguvējs būs cilvēks, kurš visu mūžu ir dzīvojis ar nelieliem ienākumiem tomēr mierīgi un saticīgi vai tas, kuram nauda nekad nav bijusi problēma, totes visa dzīve sastāvējusi no dadz un dažādām problēmām?
Laikam jau katram pašam priekš sevis ir jāatbild uz šiem te jautājumiem un jāizvērtē, kā viņš vēlas nodzīvot visu dzīvi.
Kaut gan vienu es zinu noteikti - sāpīgu brīžu nekad netrūks!
attēls:chikki.wordpress.com
izturēt ! Bet ir cilvēki , kas to nevar un tā nav vājuma
pazīme. "
Kā reiz otrādi - ja neesi pietiekami stiprs, tad arī izturēt nevari, vienalga, vai tas ir fiziskā vai garīgā ziņā.
Pareizi jau te tika minēts, ka nevienam netiek dots vairāk ciest, nekā viņš spēj izturēt.
Tā kā jau sen savā dzīvē cenšos visu skaidrot no ezotērikas viedokļa, tad jāsaka, ka viss, kas ar mums notiek, ir pašu roku un domu darbs, galvenokārt no iepriekšējām dzīvēm, un arī no šīs konkrētās. Pirms cilvēka piedzimšanas viņam tiek parādīta viņa dzīve un viņam uzliktie uzdevumi būs pa spēkam, to cilvēks tajā brīdī zina. Bet piedzimstot šīs zināšanās tiek atņemtas. Un tā cilvēks cīnās un rūda savu garu, vai arī to salauž.
Tuvinieku zaudējums vienmēr ir smags, to nevar noliegt. Un tik smagu to padara tieši tas, ka cilvēki nesaprot dzīves un nāves mijiedarbību, maiņu. Ja viņi to saprastu un pieņemtu par pašsaprotamu lietu, tad situācija būtu citāda, un vispār pasaule kļūtu daudz labāka, jo katrs saprastu savu atbildību par domām, vārdiem, darbiem.
Regulāri uzdodu sev jautājumu - cik spēcīgai jābūt sievietei, lai būdama jau divu meitiņu mamma, ar trešo bēbi vēl puncī, pārciestu sava vīra traģisko bojāeju. Viņa pat bija aizbraukusi ar savu punci uz notikuma vietu... Man šķiet, ka es to nepārdzīvotu.