Īsti nezinu, ko man vajadzētu tagad darīt, kā justies, ko vairs nedrīkst un, ko drīkst, jo neizbēgami un aizvien ātrākiem soļiem tuvojas tas brīdis, kad man būs trīsdesmit!

Pirmais, kas ienāk prātā ir brīdinājumi par psiholoģisko krīzi, strauji novecojušo ādu, grumbām, strijām, gremošanas sistēmas palēnināšanos, vēlmes pēc seksa samazināšanos un daudziem citiem biedējošiem un draudīgi skanošiem faktoriem.

No rīta, stāvot pie spoguļa, rūpīgi izpētīju, ka tik traki nemaz nav-  krūtis vēl joprojām ir vietā un nav noslīdējušas uz vēdera, dibens tiek iekšā arī vidusskolas džinsos (viens pāris atstāts sevis kontrolēšanai :)), āda ir vasaras saulē iedegusi un, lai arī pie acīm varu saskatīt nelielas „vārnu kājiņas”, atliek tik uzklāt acu krēmu un arī tās pagaisušas kā nebijušas. Atvieglojumā, konstatēju, ka esmu apmierināta ar savu izskatu un regulāra fiziskā slodze un ķermeņa kopšana nav bijusi velta.

Bet doma, ka tad, kad pienāks tie trīsdesmit tomēr kaut kam ir jāmainās mani nepamet un neliek mieru. Varu uzelpot jo vismaz mani vairs neskar uzstājīgie jautājumi- un kad tad Tu precēsies? Veiksmīgi esmu pamanījusies to izdarīt tieši pirms šī draudīgā Trīsdesmit iestāšanās.

Turpinu domāt, vai kaut kam būtu jāmainās manā uzvedībā- vai man būtu jāmaina mans ģērbšanās stils, varbūt no seksīgas mežģīņu apakšveļas jāpāriet uz miesas krāsas kokvilnu? Varbūt arī nepieklājas vairs naktī gulēt kailai, bet gan uzvilkt kādu naktskreklu ar augsti aizpogātu krādziņu? Varbūt tagad visiem būtu jāsāk mani uzrunāt uz- Jūs? Skaidrs, ka ar šo nedaudz pārspīlēju, bet tomēr, kas tad ir tas, kas mainās un kam tieši ir jāmainās?

Manuprāt, tās pārmaiņas nenotiek vienas dienas laikā, bet pamazām- pamanu, ka vairāk pievēršu uzmanību savai iekšējai labsajūtai un harmonijai ar sevi. Vairs tik viegli nepakļaujos žurnālu, TV, ģimenes vai kādiem citiem spiedieniem, aizvien vairāk sev uzdodu jautājumu- vai patiešām es to vēlos un vai es tā jutīšos labi?

Iedziļināšanās sevī, savās sajūtās arī ir tas, kas ir mainījies. Jo labāk izprotu sevi, jo vieglāk man ir pieņemt citu atšķirīgo viedokli, vairs neiespringstu pie katra „ne TĀ” pateikta vārda vai izteikta komentāra. Aizvien vieglāk man ir pieņemt, ka ja arī kaut kas nenotiek pēc mana prāta, tad tam tā arī nebija jānotiek. Manī ir parādījusies tāda pilnīga paļāvība, iepriekšējās nemierīgās, visu izmainīt gribošās vietā, esmu atļāvusi sev ļauties plūsmai un baudīt ik mirkli.

Vēl tikai pamazām mācos pacietību, ja iepriekš man vajadzēja visu tagad un uzreiz, tad šobrīd saprotu, ka reizēm pastāvot maliņā un pagaidot, atklājas, ka problēma atrisinās pati no sevis, vai arī nemaz nav tik liela kā tas šķita sākumā. Protams, reizēm tas neizdodas, tad aizrāvusies atloku piedurknes un metos iekšā tajā aizaugušajā „biešu vagā” (tas man no bērnības saglabājusies nepatika pret garajām cukurbiešu vagām, kuras vasarā vajadzēja ravēt) un nonākot galā, tāda sasvīdusi un apputējusi saprotu, ka nevienam jau citam kā tikai man tas nemaz nebija svarīgi. Tad kārtējo reizi pie sevis nomurminu, ka viss, tā vairs nekad, turpmāk žēlošu sevi, savas intereses likšu pirmajā vietā! Lai gan... mēs jau visas zinām, cik viegli to pateikt, bet cik grūti piepildīt.

Un tā nu es esmu izlēmusi nepakļauties spiedienam, ka pēc šiem trīsdesmit man jākļūst citādai, es būšu tā pati sieviete- priecāšos, iekārošu, mīlēšu, ļaušos mirkļa burvībai un neprātīgām dejām, svētdienas rītos cepšu ģimenei pankūkas, zināšu, ko vēlos un darīšu visu, lai būtu laimīga!

Padalies arī Tu- ar kādām „vecuma krīzēm” esi saskārusies, kā pārvarējusi un, kas Tevī mainījies vai nav mainījies?