Viens no maniem pašapziņas stūrakmeņiem ir mans finansiālais stāvoklis. Lai cik banāli skan, bet nauda man ir svarīga. Neesmu no sievietēm, kas var ar tēju un sausiņu justies labi. Šoreiz par to, kā es trenēju sevī sajūtu, ka varu atļauties visu, ko sirds vēlas....

Ģimenē ar naudu vienmēr bija čābīgi, te tās bija, te nebija... Nekad nevarējām atļauties vairāk kā tikai jaunus džinsus un varbūt jaunus zābakus uzsākot mācību gadu. Tas man radīja kļūdainu bērnības izpratni par naudu. Ka tikai bagātie var atļauties pirkt lietas, kas patīk un lietas, kas tev patīk ir dārgas vai neaizsniedzamas.

Pārceļoties uz Rīgu, bieži man kabatā bija tukšums, braucu pa zaķi trolejbusā un nedēļu ēdu makaronus ar kečupu. Laikam no tā laika kečupu nevaru ieēst, atēdos. Sapratu, ka lai izietu no šis situācijas, vajag ar steigu sākt strādāt. Mācījos par restorāna servisa speciālistu un tas man ļāva iekārtoties darbā par oficianti. Kas sākās prakse es jau strādāju divos darbos, man bija viena brīvdiena pa divām nedēļām. Naudas bija gana, bet sajūtas, ka esi nabags nepameta. Tad es nolēmu, ka vajag pārkāpt sev pāri un iemācīties cienīt pašai sevi!

Ķēros pie sagatavošanās darbiem. Lasīju dažāda veida psiholoģisko literatūru – kā sevi iemīlēt, kā kļūt bagātam... Apstājos pie Transērfinga, kas mani ļoti uzrunāja un sāku sekot grāmatas padomiem. Sapratu, ka nepietiek sapņot un cerēt kļūt par bagātu cilvēku, tas ir jāsajūt un jābūt jau iekšēji tādam. Man bagāti cilvēki vienmēr ir saistījušies ar bērnības sajūtu - viņi var atļauties visu ko grib.

Es devos uz veikalu iepirkties! Tā nebija vienkārša iepirkšanās, es pirms tam sapucējos, uzvilku labākās drēbes. Galvenais gāju nevis uz parastajiem veikaliem, bet uz tiem ap kuriem gāju ar līkumu. Gāju uz veikaliem, kuri ir dārgi, kur pārdevēja tevi ar nicīgu skatienu cenšas padarīt mazu un melnu, jo tev nav brendīgas nozīmītes uz muguras. Protams, bija iekšā sajūta, ko tu dari trakā, tu nevari atļauties te rādīties! Veiksmīgi tikusi galā ar savu iekšējo bļauri, es piemērīju dārgas lietas un priecājos par savu atspulgu spogulī. Tā vairāk bija virtuāla iepirkšanās, jo neko nenopirku, bet mājās pārrados ar gandarījumu, ka esmu sev pārkāpusi pāri, esmu iegājusi tajā valstībā.

Domāju, ka tas bija pagrieziena punkts manam skatījumam uz dzīvi, uz sevi. Sapratu, ka es esmu sevi pati likusi tajā rāmīti un borējusi, ka nevaru to vai šito. Tagad varu atļauties nopirkt arī brendīgas lietas, īpaši uz atlaidēm. Ir jāsper solis ārpus savas komforta zonas, lai mainītu likteni.