Pirmie 3 mēneši ar bērnu. Kā palikt sievietei un uzspēt gandrīz visu.

Autors: Shalako, 2018. gada 27. maijs, 22:53:01
Pirmie 3 mēneši ar bērnu. Kā palikt sievietei un uzspēt gandrīz visu.

       Sākšu ar to, ka mans dēliņš bija ilgi un ļoti gaidīts bērns. Daudzu gadu garumā bija sapņots gan par kopīgu ikdienu, pastaigām, interjēru bērnu istabai, apģērbiem, to, kāda mamma es būtu un, kāda noteikti nebūtu. Grūtniecības laikā tika izlasīts daudz literatūras par bēbīšu attīstību, apmeklēti arī kursi un saklausītas daudzu māmiņu pieredžu stāsti, kā arī uzklausīts tik bieži dzirdamais "...kad tev būs bērni, tad tu redzēsi, ka viss mainīsies, būs savādāk...". 

        Tagad ir pagājuši nedaudz vairāk par 3 mēnešiem un varu jau izdarīt secinājumus par pirmo laiku ar bēbīti. Tā kā esmu pieskaitāma pie tām "perfekcionistu" sievietēm, piebildīšu - normas robežās gan, kurām rūp savs izskats un sakārtotā, skaistā vide apkārt, tad gan citiem, gan arī man pašai bija un ir interesanti pavērot, vai spēšu un spēju saglabāt sevi un savu komforta zonu bēbītim ienākot ģimenē. Šodien ļoti daudz tiek runāts par to, ka tas, ko redzam bildēs it kā neesot īsts, butaforija, lai izrādītos un vēlamo pasniegtu par patieso. Tomēr, manā skatījumā šāds noraidījums ir vienkārši aizbildināšanās un sevis attaisnošana. Viss ir iespējams, ja to ļoti vēlās. Tad nu pastāstīšu par savu pieredzi un to, kas notiek "aiz kadra". Ar vīru audzinam dēliņu divatā, palīdzības no vecākiem tādā ziņā nav, jo dzīvojam citā valstī. Viss rakstā minētais ir subjektīvi personīgā pieredze un ieteikumi, kas varētu derēt tikai tām, kurām ir līdzīgs skatījums.

20180527223421-93889.jpg

       Mūsu gadījumā visgrūtākais laiks bija pirmā nedēļa. Trīs dienas atrodoties slimnīcā pa diennakti gulēju vien pa vienai stundai. Mūsu bēbītis gribēja ēst ik stundu, barošana ilga minūtes 40-50. Pārējās minūtēs kā paveicās - labākajā gadījumā bēbītis gulēja ne vairāk par minūtēm 30, tad bija nomodā un mēs komunicējām, vai arī brēca pampermaiņas vai kā cita dēļ, līdz ar ko laiks sev vai nu izpalika vairākas stundas no vietas, vai arī uz maiņām ar vīru tika ātri apmierinātas higiēnas pamatvajadzības. Laime savijās kopā ar izteiktu nogurumu un miega badu. Bet, arī šajā visraupjākā režīmā slimnīcā paguvu sakopt sevi, minimāli uzkrāsoties, saķemmēties un uzvilkt glītas drēbes. Kādai varbūt tas nešķiet svarīgi, bet man bija un joprojām ir būtiski saglabāt sevi, neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem. Izrakstoties no slimnīcas izskatījos kā skaista un laimīga lelle, bet ar ļoti nogurušām acīm. Atbraucot mājās trijatā, abi ar vīru atviegloti nopūtāmies, laimes asarām plūstot pa vaigiem, nespējot noticēt, ka mēs tagad esam 3. Mazais kamoliņš, kuram līdzpaņemtās drēbes izrādījās par lielu, izskatījās vēl aizkustinošāks tajā skaistajā aploksnē, kuru aptinu ar lentu, lai bēbītis nepazustu un neizslīdētu ārā. Ir sācies jauns etaps mūsu kopdzīvē.

       Vēl grūtniecībā biju izplānojusi, ka tiklīdz ieradīsimies mājās, izrotāsim visu ar baloniem, svinīgi paēdīsim vakariņas kopā ar bēbīti. Pa dienu neizdevās, bet naktī gan man izdevās lepni izkarināt balonu saišķi pie durvīm un izrotāt bēbīša istabu ar gaišziliem baloniem. Lai arī jau juto kā zombijs bezmiega dēļ, arī mājās centos darīt visu tā, kā iepriekš. Vīrs pārņēma rūpes par ēdienu un virtuvi - visbiežāk pasūtot ēdienu no restorāniem, palīdzot arī mājsaimniecībā, bet, tā kā esmu tā "perfekcioniste", man bija svarīgi, lai gulta ir saklāta tikpat glīti kā iepriekš, lai uz galdauta nepaliktu drupačas, lai bēbja drēbītes tiktu sakārtotas pa krāsām glīti skapī, tāpēc kā feja darīju visu steigā, atpūtai atvēlot minūtes 5-10 pirms tiks izdzirdēts dēliņa brēciens pēc ēdiena. Piebildīšu, ka bēbītis ēda ik pa stundai līdz 2 ar pus mēnešiem un bija mazgulētājs, tāpēc mēs noteikti nebijām no tiem pāriem, kuri pirmo laiku garlaikojās aiz tā, ka bērniņš tikai ēd un guļ. 3 dienas pēc atgriešanās no slimnīcas piedzīvoju tā saucamo "baby blues" jeb paaugstināto emocionalitāti hormonu svārstību dēļ, kad sāka nākt savs īstais piens, par ko arī brīdināja slimnīcā. Viegli izplūdu asarās un arī pārdomāju, vai es varēšu būt pietiekami laba mamma tik lielai jaunai atbildībai. Ar nopūtu un smaidu pēc dažām dienām no šī stāvokļa atvadījos un uzelpoju, ka tomēr diezgan bieži sastopamā pēcdzemdību depresija gājusi man secen.

20180527223546-77732.jpg

       Nedēļu pēc Alana piedzimšanas mēs sākām regulāras kopīgas pastaigas, vai nu divatā vai trijatā. Pirmā pastaiga bija ļoti īpaša - tik sirreāla sajūta bija stumt ratiņus, beidzot,... beidzot ES stumju bērnu ratiņus! Vienalga, tās bija 15 minūtes pastaiga vai stundu, bet no pašas pirmās pastaigas pucējos kā iepriekš. Ziema, sniegs - augstpapēžu zābaki, pievilcīgs uz auguma mētelītis ar kažokādas apkakli, ieveidoti mati vai cepure, bet izskatīties sakoptai izejot ārā bija, un joprojām ir, man pašsaprotama lieta. Stumt ratus augstpapēžu apavos nemaz nav grūti, nespēju pat iztēloties, kas varētu tam traucēt. Kas vadīja šo vēlmi? Visdrīzāk, ka cieņa pašai pret sevi un vēlme kļūt ne tikai subjektīvi labākajai mammai, bet arī palikt tikpat labai sievai savam vīram un sievišķīgai sievietei neatkarīgi no visa.

       Kad pagāja pirmais mēnesis, pa īstam sāku sajust sevi kā māmiņa, steiga arī pamazām sāka zust, jo katras pāris dienas nāca klāt atklāsme par to, kādas ir dēliņa vēlmes, kā un ko efektīvāk izdarīt. Piemēram, nekad nekrāju netīrās bēbīšdrēbes, vai nu uzreiz vai pauzē izmazgāju ar rokām, jo tas bodijs taču ir tik mazs, ka būtu neracionāli 1-2 bēbīšdrēbju dēļ darbināt veļasmašīnu. Toties sākām izmantot trauku mazgājamo mašīnu, kuru iepriekš ignorējām, jo iepriekš dažus traukus izmazgāt man nesagādāja grūtības uzreiz pēc ēdienreizes. Tagad gan tā labi ieekonomē laiku. Dēliņš harmoniski iekļāvās mūsu ģimenē un ikdienas kārtībā. Miega bads joprojām bija mans sabiedrotais, esmu iemigusi vairākkārt arī ar bērnu barojot un pēcāk pārbiedēta pārbaudīju, vai viss labi. Katru vai katru otro dienu mēs devāmies ārā uz pastaigu un šādā veidā, svaigā gaisā ieguvu daļu atpūtas. Fotoaparāts arī bija vienmēr somā, tāpēc ik reizi sanāca uzņemt arī kādu skaistu ziemas skatu.

       Kad Alanam tuvojās 2 mēneši, ievērojām, ka naktīs viņš sāk mosties jau nevis ik stundu, bet gan izturēt pusotru un pat divas stundas. Kopš šī laika pie nakts dežūrām ticis arī vīrs, vismaz uz pusotrām-divām stundām varēju jau gulēt, modināta tiku tikai uz barošanas reizēm. Pamazām atguvos no miega bada un no rītiem nejutos kā vakaros. Pa dienu dēliņš turpināja ēst ik stundu un mēs ar vīru ieviesām maisījumu. Tā bija fantastiska sajūta, kad pēkšņi parādījās lieka stunda! Man pat ne tikai atradās laiks sev pabūt vientulībā, bet citreiz pat domas "ko lai vēl padara"! Izlasīju ļoti vērtīgu Tracy Hogg ar Melinda Blau padomu grāmatu "Secrets of the Baby Whisperer" un atklāju daudz vērtīgu padomu un galveno režīmu, kuram jāseko, lai visi ir apmierināti. E.A.S.Y. - ĒST, AKTIVITĀTE, MIEGS, TU.  Naktis sāka pilnībā dežūrēt vīrs līdz 6 no rīta, barojot bēbi ar maisījumu. Visbeidzot sākot ar 2 ar pusi mēnešiem arī bēbis beidzot mainīja dabisko režīmu, sākot pa dienu ieturēt 2 stundu pauzi un naktīs gulēt 2-3 stundas. Man vairs nesagādāja grūtības atkal barot bērnu tikai ar savu pienu un naktīs celties ik 2-3 stundas, kas šķiet pavisam jauki salīdzinājumā ar ik stundas režīmu.
       Kopš 3 mēnešu vecuma mūsu ikdienu raksturotu kā gandrīz tādu pašu kā pirms bērna ienākšanas ģimenē, ar atšķirību, ka darāmais tiek darīts ar prioritāru kārtību tajos brīžos, kad bērns neprasa uzmanību.

Kā visu, precīzāk, gandrīz visu uzspēt?

1. Atrast sev svarīgās lietas, kuras gribētos turpināt darīt un uzspēt izdarīt.
2. Sakārtot savas vēlmes prioritārā secībā.
3. Darbus darīt pakārtoti pa prioritātēm: vienā pauzē uzkopšana, citā pauzē sevis sakopšana, vēl citā - pastaiga u.tml.. Vienā pauzē darīt tik daudz, cik vari vai gribi izdarīt. Pēc iespējas un vēlmēm darbus sadalīt ar vīru.
4. Iemācīties ēst kopā ar bērnu tad, kad jūsu ēšanas laiki sakrīt. Darām tā: uz ceļiem uzliekam spilvenu un bēbi uz tā, ar vienu roku pieturam bēbi zīšanai, ar otru ēdam pašas. Padoms: aiz krūštura lences aizliec vienu galu auduma paplātes vai lielās salvetes, kura nosegs bēbi, ja kādas ēdiena kripatiņas netrāpīs mutē. Pie rokas turi mitro salveti. Uzmanību: ēšana kopā ar bēbīti iespējama tikai tiem ēdieniem, kuri nav īpaši karsti.
5. Pēc izvēles pagulēt kādu diendusu kopā ar bērnu.
6. Sākotnēji savai vientulībai atvēlēt vismaz 10 minūtes. Ar katru bēbja attīstības fāzi brīvais laiks pagarināsies un atpūtas starp darbiem kļūs vairāk.
7. Neaizmirst vīru! Atceramies, ka tā liktenīgā sieviete nevar grozīties tikai ap sevi, darbiem un bērnu. Ļoti nozīmīgi regulāri atvēlēt vismaz mazu laiciņu divvientulībai. Seksam ir vieta arī pēc bērna ienākšanas ģimenē.
8. Nekrāt netīrumus un netīrās drēbes. Ja bērns ir nošmulējis bodiju - sakop viņu, pārģērb, noliec uz 2 minūtēm drošā vidē un tulīt pat pašrocīgi izmazgā nošmulēto. Zīdaiņa drēbītes ir tik maziņas, ka to nomazgāšana neaizņems nedz daudz laika, ne spēku.
9. Līdz bēbīša 3 mēnešu vecumam ideāli darbojas režīms E.A.S.Y. - "EAT, ACTIVITY, SLEEP, YOU" jeb "ĒST, AKTIVITĀTE, MIEGS, TU".
10. Izmanto palīglīdzekļus - bēbja šūpuļkrēsliņu, ergosomu, maisījumu u.c., kas varētu atvieglot ikdienu. Piemēram, ar ergosomu mājās iespējams izdarīt visu, gan uzkopt istabas, gan uzkrāsoties pašai, gan arī paēst.

Šāda režīma mīnus - tev ir jāupurē tas potenciāli brīvais laiks, kad bēbītis aizmieg, cenšoties uzspēt izdarīt sevis izvirzītās prioritārās lietas, nevis iztērēt to laiku tikai atpūtai vai dīkdienībai. Tu esi vairāk nogurusi.
Šāda režīma plus - tu uzspēj gandrīz visu un jūties gandarīta par to, ko izdarīji, ar lepnumu sev un citiem vari pateikt "esmu ideāla sieviete, sieva un māte". 

20180527224814-31428.jpg

Viss rakstā minētais ir subjektīvi personīgā pieredze un ieteikumi, kas varētu derēt tikai tām, kurām ir līdzīgs skatījums vai vēlme mainīt kaut ko savā ierastā kārtībā. Šāds dzīvesveids nav uzskatāms par pareizāku par cita veida režīmu un ikdienas kārtību.