Pirmie 3 mēneši ar bērnu. Kā palikt sievietei un uzspēt gandrīz visu.

Shalako
Shalako 27. maijs 2018 22:53
1462

       Sākšu ar to, ka mans dēliņš bija ilgi un ļoti gaidīts bērns. Daudzu gadu garumā bija sapņots gan par kopīgu ikdienu, pastaigām, interjēru bērnu istabai, apģērbiem, to, kāda mamma es būtu un, kāda noteikti nebūtu. Grūtniecības laikā tika izlasīts daudz literatūras par bēbīšu attīstību, apmeklēti arī kursi un saklausītas daudzu māmiņu pieredžu stāsti, kā arī uzklausīts tik bieži dzirdamais "...kad tev būs bērni, tad tu redzēsi, ka viss mainīsies, būs savādāk...". 

        Tagad ir pagājuši nedaudz vairāk par 3 mēnešiem un varu jau izdarīt secinājumus par pirmo laiku ar bēbīti. Tā kā esmu pieskaitāma pie tām "perfekcionistu" sievietēm, piebildīšu - normas robežās gan, kurām rūp savs izskats un sakārtotā, skaistā vide apkārt, tad gan citiem, gan arī man pašai bija un ir interesanti pavērot, vai spēšu un spēju saglabāt sevi un savu komforta zonu bēbītim ienākot ģimenē. Šodien ļoti daudz tiek runāts par to, ka tas, ko redzam bildēs it kā neesot īsts, butaforija, lai izrādītos un vēlamo pasniegtu par patieso. Tomēr, manā skatījumā šāds noraidījums ir vienkārši aizbildināšanās un sevis attaisnošana. Viss ir iespējams, ja to ļoti vēlās. Tad nu pastāstīšu par savu pieredzi un to, kas notiek "aiz kadra". Ar vīru audzinam dēliņu divatā, palīdzības no vecākiem tādā ziņā nav, jo dzīvojam citā valstī. Viss rakstā minētais ir subjektīvi personīgā pieredze un ieteikumi, kas varētu derēt tikai tām, kurām ir līdzīgs skatījums.

20180527223421-93889.jpg

       Mūsu gadījumā visgrūtākais laiks bija pirmā nedēļa. Trīs dienas atrodoties slimnīcā pa diennakti gulēju vien pa vienai stundai. Mūsu bēbītis gribēja ēst ik stundu, barošana ilga minūtes 40-50. Pārējās minūtēs kā paveicās - labākajā gadījumā bēbītis gulēja ne vairāk par minūtēm 30, tad bija nomodā un mēs komunicējām, vai arī brēca pampermaiņas vai kā cita dēļ, līdz ar ko laiks sev vai nu izpalika vairākas stundas no vietas, vai arī uz maiņām ar vīru tika ātri apmierinātas higiēnas pamatvajadzības. Laime savijās kopā ar izteiktu nogurumu un miega badu. Bet, arī šajā visraupjākā režīmā slimnīcā paguvu sakopt sevi, minimāli uzkrāsoties, saķemmēties un uzvilkt glītas drēbes. Kādai varbūt tas nešķiet svarīgi, bet man bija un joprojām ir būtiski saglabāt sevi, neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem. Izrakstoties no slimnīcas izskatījos kā skaista un laimīga lelle, bet ar ļoti nogurušām acīm. Atbraucot mājās trijatā, abi ar vīru atviegloti nopūtāmies, laimes asarām plūstot pa vaigiem, nespējot noticēt, ka mēs tagad esam 3. Mazais kamoliņš, kuram līdzpaņemtās drēbes izrādījās par lielu, izskatījās vēl aizkustinošāks tajā skaistajā aploksnē, kuru aptinu ar lentu, lai bēbītis nepazustu un neizslīdētu ārā. Ir sācies jauns etaps mūsu kopdzīvē.

       Vēl grūtniecībā biju izplānojusi, ka tiklīdz ieradīsimies mājās, izrotāsim visu ar baloniem, svinīgi paēdīsim vakariņas kopā ar bēbīti. Pa dienu neizdevās, bet naktī gan man izdevās lepni izkarināt balonu saišķi pie durvīm un izrotāt bēbīša istabu ar gaišziliem baloniem. Lai arī jau juto kā zombijs bezmiega dēļ, arī mājās centos darīt visu tā, kā iepriekš. Vīrs pārņēma rūpes par ēdienu un virtuvi - visbiežāk pasūtot ēdienu no restorāniem, palīdzot arī mājsaimniecībā, bet, tā kā esmu tā "perfekcioniste", man bija svarīgi, lai gulta ir saklāta tikpat glīti kā iepriekš, lai uz galdauta nepaliktu drupačas, lai bēbja drēbītes tiktu sakārtotas pa krāsām glīti skapī, tāpēc kā feja darīju visu steigā, atpūtai atvēlot minūtes 5-10 pirms tiks izdzirdēts dēliņa brēciens pēc ēdiena. Piebildīšu, ka bēbītis ēda ik pa stundai līdz 2 ar pus mēnešiem un bija mazgulētājs, tāpēc mēs noteikti nebijām no tiem pāriem, kuri pirmo laiku garlaikojās aiz tā, ka bērniņš tikai ēd un guļ. 3 dienas pēc atgriešanās no slimnīcas piedzīvoju tā saucamo "baby blues" jeb paaugstināto emocionalitāti hormonu svārstību dēļ, kad sāka nākt savs īstais piens, par ko arī brīdināja slimnīcā. Viegli izplūdu asarās un arī pārdomāju, vai es varēšu būt pietiekami laba mamma tik lielai jaunai atbildībai. Ar nopūtu un smaidu pēc dažām dienām no šī stāvokļa atvadījos un uzelpoju, ka tomēr diezgan bieži sastopamā pēcdzemdību depresija gājusi man secen.

20180527223546-77732.jpg

       Nedēļu pēc Alana piedzimšanas mēs sākām regulāras kopīgas pastaigas, vai nu divatā vai trijatā. Pirmā pastaiga bija ļoti īpaša - tik sirreāla sajūta bija stumt ratiņus, beidzot,... beidzot ES stumju bērnu ratiņus! Vienalga, tās bija 15 minūtes pastaiga vai stundu, bet no pašas pirmās pastaigas pucējos kā iepriekš. Ziema, sniegs - augstpapēžu zābaki, pievilcīgs uz auguma mētelītis ar kažokādas apkakli, ieveidoti mati vai cepure, bet izskatīties sakoptai izejot ārā bija, un joprojām ir, man pašsaprotama lieta. Stumt ratus augstpapēžu apavos nemaz nav grūti, nespēju pat iztēloties, kas varētu tam traucēt. Kas vadīja šo vēlmi? Visdrīzāk, ka cieņa pašai pret sevi un vēlme kļūt ne tikai subjektīvi labākajai mammai, bet arī palikt tikpat labai sievai savam vīram un sievišķīgai sievietei neatkarīgi no visa.

       Kad pagāja pirmais mēnesis, pa īstam sāku sajust sevi kā māmiņa, steiga arī pamazām sāka zust, jo katras pāris dienas nāca klāt atklāsme par to, kādas ir dēliņa vēlmes, kā un ko efektīvāk izdarīt. Piemēram, nekad nekrāju netīrās bēbīšdrēbes, vai nu uzreiz vai pauzē izmazgāju ar rokām, jo tas bodijs taču ir tik mazs, ka būtu neracionāli 1-2 bēbīšdrēbju dēļ darbināt veļasmašīnu. Toties sākām izmantot trauku mazgājamo mašīnu, kuru iepriekš ignorējām, jo iepriekš dažus traukus izmazgāt man nesagādāja grūtības uzreiz pēc ēdienreizes. Tagad gan tā labi ieekonomē laiku. Dēliņš harmoniski iekļāvās mūsu ģimenē un ikdienas kārtībā. Miega bads joprojām bija mans sabiedrotais, esmu iemigusi vairākkārt arī ar bērnu barojot un pēcāk pārbiedēta pārbaudīju, vai viss labi. Katru vai katru otro dienu mēs devāmies ārā uz pastaigu un šādā veidā, svaigā gaisā ieguvu daļu atpūtas. Fotoaparāts arī bija vienmēr somā, tāpēc ik reizi sanāca uzņemt arī kādu skaistu ziemas skatu.

       Kad Alanam tuvojās 2 mēneši, ievērojām, ka naktīs viņš sāk mosties jau nevis ik stundu, bet gan izturēt pusotru un pat divas stundas. Kopš šī laika pie nakts dežūrām ticis arī vīrs, vismaz uz pusotrām-divām stundām varēju jau gulēt, modināta tiku tikai uz barošanas reizēm. Pamazām atguvos no miega bada un no rītiem nejutos kā vakaros. Pa dienu dēliņš turpināja ēst ik stundu un mēs ar vīru ieviesām maisījumu. Tā bija fantastiska sajūta, kad pēkšņi parādījās lieka stunda! Man pat ne tikai atradās laiks sev pabūt vientulībā, bet citreiz pat domas "ko lai vēl padara"! Izlasīju ļoti vērtīgu Tracy Hogg ar Melinda Blau padomu grāmatu "Secrets of the Baby Whisperer" un atklāju daudz vērtīgu padomu un galveno režīmu, kuram jāseko, lai visi ir apmierināti. E.A.S.Y. - ĒST, AKTIVITĀTE, MIEGS, TU.  Naktis sāka pilnībā dežūrēt vīrs līdz 6 no rīta, barojot bēbi ar maisījumu. Visbeidzot sākot ar 2 ar pusi mēnešiem arī bēbis beidzot mainīja dabisko režīmu, sākot pa dienu ieturēt 2 stundu pauzi un naktīs gulēt 2-3 stundas. Man vairs nesagādāja grūtības atkal barot bērnu tikai ar savu pienu un naktīs celties ik 2-3 stundas, kas šķiet pavisam jauki salīdzinājumā ar ik stundas režīmu.
       Kopš 3 mēnešu vecuma mūsu ikdienu raksturotu kā gandrīz tādu pašu kā pirms bērna ienākšanas ģimenē, ar atšķirību, ka darāmais tiek darīts ar prioritāru kārtību tajos brīžos, kad bērns neprasa uzmanību.

Kā visu, precīzāk, gandrīz visu uzspēt?

1. Atrast sev svarīgās lietas, kuras gribētos turpināt darīt un uzspēt izdarīt.
2. Sakārtot savas vēlmes prioritārā secībā.
3. Darbus darīt pakārtoti pa prioritātēm: vienā pauzē uzkopšana, citā pauzē sevis sakopšana, vēl citā - pastaiga u.tml.. Vienā pauzē darīt tik daudz, cik vari vai gribi izdarīt. Pēc iespējas un vēlmēm darbus sadalīt ar vīru.
4. Iemācīties ēst kopā ar bērnu tad, kad jūsu ēšanas laiki sakrīt. Darām tā: uz ceļiem uzliekam spilvenu un bēbi uz tā, ar vienu roku pieturam bēbi zīšanai, ar otru ēdam pašas. Padoms: aiz krūštura lences aizliec vienu galu auduma paplātes vai lielās salvetes, kura nosegs bēbi, ja kādas ēdiena kripatiņas netrāpīs mutē. Pie rokas turi mitro salveti. Uzmanību: ēšana kopā ar bēbīti iespējama tikai tiem ēdieniem, kuri nav īpaši karsti.
5. Pēc izvēles pagulēt kādu diendusu kopā ar bērnu.
6. Sākotnēji savai vientulībai atvēlēt vismaz 10 minūtes. Ar katru bēbja attīstības fāzi brīvais laiks pagarināsies un atpūtas starp darbiem kļūs vairāk.
7. Neaizmirst vīru! Atceramies, ka tā liktenīgā sieviete nevar grozīties tikai ap sevi, darbiem un bērnu. Ļoti nozīmīgi regulāri atvēlēt vismaz mazu laiciņu divvientulībai. Seksam ir vieta arī pēc bērna ienākšanas ģimenē.
8. Nekrāt netīrumus un netīrās drēbes. Ja bērns ir nošmulējis bodiju - sakop viņu, pārģērb, noliec uz 2 minūtēm drošā vidē un tulīt pat pašrocīgi izmazgā nošmulēto. Zīdaiņa drēbītes ir tik maziņas, ka to nomazgāšana neaizņems nedz daudz laika, ne spēku.
9. Līdz bēbīša 3 mēnešu vecumam ideāli darbojas režīms E.A.S.Y. - "EAT, ACTIVITY, SLEEP, YOU" jeb "ĒST, AKTIVITĀTE, MIEGS, TU".
10. Izmanto palīglīdzekļus - bēbja šūpuļkrēsliņu, ergosomu, maisījumu u.c., kas varētu atvieglot ikdienu. Piemēram, ar ergosomu mājās iespējams izdarīt visu, gan uzkopt istabas, gan uzkrāsoties pašai, gan arī paēst.

Šāda režīma mīnus - tev ir jāupurē tas potenciāli brīvais laiks, kad bēbītis aizmieg, cenšoties uzspēt izdarīt sevis izvirzītās prioritārās lietas, nevis iztērēt to laiku tikai atpūtai vai dīkdienībai. Tu esi vairāk nogurusi.
Šāda režīma plus - tu uzspēj gandrīz visu un jūties gandarīta par to, ko izdarīji, ar lepnumu sev un citiem vari pateikt "esmu ideāla sieviete, sieva un māte". 

20180527224814-31428.jpg

Viss rakstā minētais ir subjektīvi personīgā pieredze un ieteikumi, kas varētu derēt tikai tām, kurām ir līdzīgs skatījums vai vēlme mainīt kaut ko savā ierastā kārtībā. Šāds dzīvesveids nav uzskatāms par pareizāku par cita veida režīmu un ikdienas kārtību.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Shalako 30. maijs 2018 14:50 hiperkeri

Malacis, ka arī tiec ar visu galā! (Y)(party) Vienmēr arī novērtēju Tavas bilžas, ka Tu arī paliec tikpat spilgta un tāda žiperīga kā iepriekš! Mums jau te SK vispār ir tās foršākās un par te par daudzbērnu mammām vispār ceoure nost (Y)

O jā, par gulēšanu kopā piekrītu :D Sākumā nē, bet kopš 2 ar pus mēn. viņa vecuma arī guļam naktīs kopā trijatā. Mums ir tā, ka pa dienu un no 20 līdz 24-01 ar pauzēm uz ēšanu guļ šūpulītī, savā istabiņā, jo tad mēs esam vēl nomodā un tas ir tas laiks, kad ir iespēja pabūt kopā divatā vai nodarboties katram ar savām lietām, bet tad naktī ņemam līdzi uz savu migu, jo naktī gulēt vienam pašam nepatīk un tā ir arī ērtāk mums. Tagad jau liksim kopā redeļgultiņu un arī liksim viņa istabiņā, tādā veidā viņš gan gulēs līdz pusnaktij pie sevis, gan arī dziļā naktī mums labi, ka spējam izkontrolēt, pabarot un arī paši pagulēt :D

A vispār, kad viņš ir nomodā, tad mēs esam gandrīz nepārtrauktā kontaktā, tas ļoti strādā un palīdz izbēgt no biežas raudāšanas un histērijām. T.i., ja gribas izdarīt ko praktisku piem. gatavojot brokastis ņemu viņu līdzi šūpuļkrēsliņā un stāstu katru sīkumu, ko daru, rādu, dodu smaržot utt. Tādā veidā ir gan kontakts, gan bērns iegūst zināšanas, gan arī tiek sasniegts mērķis - pagatavot brokastis bērnam neraudot ;)
Un tā principā mums ar visu, jebko rādu un stāstu, mute man tagad reti kad veras ciet, citreiz jau nezinu, ko lai pasaka, tad sāku murkšķēt kaut ko, lai tikai ir kontakts un smaids bēbim sejā :D
Gatavot ēst pati atsāku samērā agri, ap pusotru mēnesi. Tagad, protams, ik pa laikam arī šo to pasūtam, bet tas vairāk izpriecai, nevis, ka fiziski nevarētu uzspēt.

Vispār par ikdienu kopā ar bēbi jau var nākamo rakstu uzdrukāt :D

hiperkeri 30. maijs 2018 13:03

Taču . Drēbes krājās veļas mašīnā,kas,kad pilna,tika darbināta reizi dienā/divās un es miegu turēju godā tīras mājas vietā. Reizi nedēļā-yes,katru dienu=nav priekš manis. Jo-prioritātes:D
Sākumā pat vīrs no darba pusdienlaikā brauca mājās lai man pusdienas vestu,jo biju pārņemta ar bērniņa kopšanu un atpūšanos grafiku,maksimums- no rīta sagatavoju veselīgu uzkodu šķīvi, lai pietiek visai dienai,bet silta pārtika mani noteikti sāka uzrunāt ar visu gatavošanu tikai pēc tā pusgada.

hiperkeri 30. maijs 2018 12:59

Mīļā,skaistā māmiņa! Visu cieņu!
Varu padalīties,ka gudrākais ,ko es izštukoju,ir gulēt kopā ar mazuli. Tādā veidā es ātri tiku galā ar sevi,visu dzīšanas darbu sevī un droši vien tieši tāpēc man tā depresija uzradās tikai pēc pusgada- kad laikapstākļi bija gada tumšākais un vitamīniem tukšākais periods. Tāpēc arī nevaru to novelt uz mazuli:)
Par augstajiem papēžiem- visu cieņu!
Bet es arī izjutu to vajadzību,ka VAJAG sapucēties,ka viss ir kā randiņos un prieks prieks prieks!!!

Shalako 29. maijs 2018 13:18

laboju, pat ne ar katru mēnesi, bet domāts, ar katru sava bērna jaunu iepazīšanas fāzi vai viņa attīstības fāzi, kas notiek ik pārdienas.
Mana raksta vēstījums nav kā tāds pareizības kalngals, pēc kura būtu jātiecas, ar to vienkārši parādu, ka IR iespējams samenedžēt visas jomas arī tik tiešām tad, kad zīdainis prasa ēst ik stundu un ir mazgulētājs. No tā arī var izdarīt secinājumus, ka tām mammām, kuru zīdaiņi ir gulētāji un neprasa ēst bieži, kas tomēr ir lielākā daļa, tad kā pamatojums nevar būt laika trūkums sevis un mājas sakopšanai. :)

Shalako 29. maijs 2018 13:08 thezeezee

Jā, bet tās nav galējības, ne jau strādāt nonstopā :) Rakstā man ir rakstīts, ka sākotnēji atpūta tik tiešām bijusi 5-10min, bet ar katru mēnesi tie laiki paildzinās, un tik un tā visu var uzspēt :) Vairāk noguris nav tas pats kā vispār pārguris.
Protams, var ārpus bērnu tēmas runāt par to, cik vispār vajadzīgs kārtot, cik mazgāt utt., bet tikpat daudz atklāta viela pāromām paliek tām zīdaiņu mammām, kurām brīvā laika patiesi ir daudz, jo zīdainīši daudz guļ un neprasa bieži ēst, bet tik un tā nolaiž visu, bet kā aizbildinājumu visam pasaka - esmu mamma, man nav laika. :)
Mamma taču ir tikai tajos laikos, kad bērns neguļ, vai ne? A pārējais laiks.... ? :)

thezeezee 29. maijs 2018 12:47 -Scarlett-

Es laikam ko līdzīgu salasīju šajās rindās. Ir forši būt koptai, skaistai, bet par kādu cenu? Ja esi vairāk noguris un neļauj sev brīdi atelpai? #katramsavs #šīnavkritika

Shalako 29. maijs 2018 12:21 Kerstyna

Tieši tā, katra sevi mēs pazīstam vislabāk, un katrai no mums jau iepriekš ir kāda sapratne par to, kā mēs reaģētu tādos vai citādos apstākļos. Tāpat kā biju pārliecināta, ka ķeizargrieziens pēc pašas vēlmes būs man draudzīgāks, tāpat arī šeit - biju ar lielāku pārsvaru pārliecināta, ka nekas īpašs nemainīsies un pēkšņi nepārvērtīšos par citu cilvēku. Pārejošas grūtības ir visiem, arī man, galvenais ir censties turēt visu grožos un censties izprast, kā var labot situāciju, kur ir kādi knifiņi, kā lai izlavierē, un beigās būt gandarītai, pasakot sev - vot tā, visu var, ja grib! Šāda nostāja palīdz iet uz priekšu.
Bet kārtības un sevis kopšanas jautājumos gribās vēl piebilst - ja paskatāmies uz tiem cilvēkiem, kuriem mazāk paveicies ar labklājību - bomzīši, maznodrošinātie, pat cietumos sēdošie... un pat šajās sabiedrībās novērojama divu tipu cilvēki: tie, kas seko sev un kārtībai esot pat visdrausmīgakos apstākļos un tie, kas spēj nolaist visu pat tad, ja viņiem piešķir sākotnējo starta dzīvošanas komplektu.

Kerstyna 29. maijs 2018 07:12

Izlasīju dažus komentus... Nu jā... Bet, ja bērns ir ļoooti gaidīts, tad sieviete jau tam briest ne jau tikai tos mēnešus kamēr gaida :) Un tad sanāk - ka ir gatava, lai kas nu nāktu :)
Svarīgākais Shalako vēstījumā ir - pat pie kardinālām dzīves izmaiņām nepazaudēt sevi un savas vērtības. Un nav svarīgi, kas tieši ir šīs pārmaiņas.

Shalako 28. maijs 2018 21:12 -Scarlett-

Viss ok :) (F)

Ciao 28. maijs 2018 21:01 Shalako

Atvainojos, ja esmu esmu Tevi aizskārusi.

jauku vakaru (hi)

piece love

Shalako 28. maijs 2018 19:32 ofelija

Paldies! ;) Jā, pēc gadiem arī sevi atcerēšos, īstenībā pat tagad jau pirmie divi mēneši ir ar zinām atskatu, jo tas laiks paskrien ātri. Ļoti patīk tie brīži, it sevišķi tagad, kad bēbim ir ilgākas pauzes no zīšanas, nesteidzoties pastaigājoties ārā apjaust to laimes sajūtu un izjust tieši to, pēc kā tik ilgus gadus esmu kārojusi.

Shalako 28. maijs 2018 19:27 -Scarlett-

Paldies, bet liekas dīvaini, kad sāk izdomāt kādus zemūdens akmeņus tur, kur to nav vai izdomāt par pierādīšanu citiem utt. Nekur nerakstīju, ka pierādu kaut ko citiem, mans dzīvesveids ir tikai mana komforta zona, tieši tapēc raksta sākumā un beigās ir minētas atrunas. Vai arī pierādīšana citiem nozīmē raksta uzrakstīšana par savu pozitīvo pieredzi? Šādā gadījumā, - nu, to varētu traktēt arī kā pierādīšanu, es gan to tā neformulētu, drīzāk kā pozitīva piemēra parādīšanu ar to, ka viss ir iespējams, ja to vēlās. Vai ieminēšanās par draugu puisīti bija ar domu, ka redz tātad manam dēlam trūkst uzmanības un mīlestības? Nevaru teikt par visiem, bet manā gadījumā mans bērns necieš ne no uzmanības, ne mīlestības deficīta tikai tamdēļ, ka brīvajā laikā izvēlos vairāk strādāt. Tieši tāpēc arī uzrakstīju šādu rakstu ar savu pozitīvo pieredzi, jo daudzām mammām liekas, ka nevar būt viss labi, ka jaunajai māmiņai pēkšņi jāielec trenniņbiksēs vai jādzīvo nekārtībā, vai, ja ir "perfekcioniste", tātad bērni noteikti nogrūsti auklēm, ir mājkalpotajas vai, ja to nav, tātad bērnam trūkst uzmanības utt. Ļoti nepareizi. Ļoti :) Katram sava komforta zona.

Shalako 28. maijs 2018 18:33 Aggie

Liels paldies! :) (hug)

ofelija 28. maijs 2018 16:45

Baigais malacis!
Atcereejos pati sevi!:)

Ciao 28. maijs 2018 16:37

atklāti sakot izlasot Tavu rakstu ir dalītas jūtas. No vienas puses gribas māt ar galvu un teikt jā, bet otra puse kaut kā salasa dīvainas lietas apakšā rakstam... aksesuāri, pierādīt citiem, būt perfektai, jo.. .. un tad sāku domāt , vai tos uzstādījumus būt perfektai par katru varu jebkuros apstākļos Tu sev uzstādi pati. Brīvdienās nupat bijām pie draugiem ciemos, kuriem bērniņam ir 2 gadiņi, loti aktīvs, laimīgs un labsirdīgs puisītis un ne tāpēc, ka māja perfekta, perfektas drēbītes mugurā, vai mammai perfekts grims un peņuārs no rītiem... bet gan tāpēc, ka ar vienu acs kaktiņu skatoties, pamani sīkumus, kā bērnu un vecāku laimei, perfekcionisms sevi parāda citā skalā - rūpes, laiks un audzināšana .. nu tā kaut kā pārdomas..

Aggie 28. maijs 2018 13:21

Apsveicu, prieks par tevi. Prieks, ka neesi pazaudējusi sevi un turpini mūs iepriecināt ar skaistām bildēm.

Shalako 28. maijs 2018 13:07

Paldies jums! O jā, gribēju pierakstīt un aizmirsu, ka tik tiešām, aiz visa šī slēpjas liela atdeve un darbs!

Emmy 28. maijs 2018 12:17

Reti lasu tik garus raxtua, bet Tavs bija jauks :)
Man prieks ka neesi zaudējusi sevi
Diemžēl, biedi noverots tas, ka sieviete pazaudē sevi, atdodas pilnībā bernam, atsājot novārtā visu, gan sevi, gan vīru... tā arī nevar.
Ticu ka var dzīvot arī kā soc.mēdijos atspoguļo, teju ideāli. Tikai tas ir smags darbs un ideāla laika plānošana. Lai mazais aug dūšīgs.:)
Skaistas bildes

rasas 28. maijs 2018 10:27

Šobrīd nogurums ir lielāks nekā vēlme būt cilvēkam.

Kerstyna 28. maijs 2018 08:01

Man prieks par Tevi un Tavējiem un Tu sevī, savā tēlā iemieso to ko sauc "Izturi stilu līdz galam" Tu kā izskatījies, tā izskaties, neesi sevi pazaudējusi :)
Ļoti labs blogs, ko derētu izlasīt visām tām, kuras žēlojas, ka pēc bērna piedzimšanas nav vairs laika nekam un arī tām, kuras ir izšķīdušas rūpēs tikai un vienīgi par bērna labklājību.

Linduchy 28. maijs 2018 07:44

(F)(hug)(inlove) Paldies par blogu! Bija patīkami lasīt :)