Pietuvoties sev, izjust Dieva klātbūtni Indijā. 2.daļa

16. janvāris 2012 12:00
420

Kādus spilgtus iespaidus un nenovērtējamas atziņas savā ceļā pie sevis jeb ceļojuma turpinājumā Indijā vēl guva Agnese Guļāne, lasi tālāk! 

 

 

 

Visu ceļojuma laiku man bija sajūta, ka mani kāds vada, ka es tieku virzīta, atbalstīta un ka no mana ceļa visi šķēršļi tiek noņemti un ceļš pašķiras (tas skan labi, bet Indijā tas tīri burtiskā nozīmē ir ļoti svarīgi). Lai kur es gāju, man nebija grūti pamanīt kaut kādu dziļāku jēgu tai pieredzei, kuru guvu, notikumi vērpās kopā vienā kamolā, kuram ik pa brīdim parādījās kaut kāda lielāka, kopīga jēga.

 

Es netiku uz sikhu templi, bet ar slavenu viņu grupu kopā tiku vienā citā templī uzņemta kā savējā, biju meiteņu bāreņu skolā (un sasapņojos kaut ko līdzīgu izveidot Latvijā), ēdu uz ielas jocīgas lietas no rūpīgi salīmētas avīžu papīra turziņas, runājos ar vietējiem un īpaši bērniem. Tāda īsta dzīves svinēšana.

 

Dzīves svinēšana tieši Indijā ir iespējama. Tā kā es 6-8 stundas pavadīju mašīnā, braucot uz festivāla vietu, man bija iespēja no mašīnas loga nolūkoties viņu ikdienā, jo Indijā, kā zināms, viss notiek uz ielas. Liela daļa cilvēku „dzīvo” uz ielas, lai arī viņiem ir sava istaba, māja vai telts, tomēr viņi izvēlas dzīvot savu dzīvi publiski.

 

Brauciena laikā no Deli uz festivāla norises vietu, es redzēju cilvēkus ēdam un guļam, es redzēju viņu tējas pauzes, nīkšanu vai atpūtu, redzēju mirušus cilvēkus, bēres, un pat ārsta kabinetu un uzgaidāmo telpu, kur viņi tiek ārstēti. Jāsaka, tas man bija liels informācijas apjoms un daudz vielas pārdomām.

 

Ceļojuma sākumā man bija grūti tajā visā noraudzīties un to visu „redzēt”, jo pie mums tas nav ierasts, lai arī mēs darām visu tieši to pašu, tikai privāti. Tomēr šajā dabiskumā un nepiespiestībā slēpjas arī zināms šarms, jo tas viss ir balstīts dziļā cieņā pret cilvēku un dzīvību, nevienu nešķirojot un neizceļot. Nevienam nepienākas vairāk kā citiem, jo visiem viss pietiks, visa kā ir gana. Vietas un citu resursu ir tieši tik, cik to ir, un pagrūžot līdzcilvēku ne vietas, ne resursu vairāk nepaliek.

 

Šī savstarpējā cieņa un iecietība ļoti sildīja manu sirdi. Indija ir ļoti veca, tā ir cilvēces garīgās attīstības šūpulis, nekas „jauns” tur vairs nevar notikt, jo viss jau ir noticis. Tas dod arī milzīgu brīvības sajūtu, kā arī ievērojami vienkāršo laika izpratni. Tur laiks plūst, un tas vispār ir ļoti nosacīts jēdziens. Nav svarīgi kas bija vai kas būs, svarīgs ir šis mirklis šeit un tagad. Ja tu spēj ļauties šim rimtajam dzīves un laika plūdumam, viss notiek tieši tad un tā, kā tam jānotiek. Un tā, kā tu vēlies, kā vēlāk retrospektīvi izrādās.

 

Pēdējā dienā, kad man likās, ka nekas jau vairs īpašs un jauks nevar notikt, es piedzīvoju visinteresantāko pieredzi. Mans jogas festivāls bija noslēdzies, un mana istabas biedrene man ieteica doties uz meiteņu skolu. Šī pārgājiena laikā iepazinos ar vienu ārstu no Vācijas, kurš, strādādams „normālā” slimnīcā, praktizē arī alternatīvas dziedniecības metodes, lai ārstētu cilvēkiem diabētu.

 

Mums bija ļoti interesanta saruna par jogas un „tradicionālās” medicīnas iespējām sadarboties. Šis jautājums mani vienmēr ir ļoti interesējis, jo mana mamma ir ārste, un es esmu uzaugusi „tradicionālās” medicīnas gaisotnē.

 

Lai vai kā, šīs dienas vakarā izrādījās, ka esmu palikusi Indijā bez naudas un (tobrīd man tā šķita) bez iespējām nokļūt atpakaļ mājās. „Pateicoties” rietumnieku šovinistiskajai attieksmei, jo PayPal bija anulējis manu maksājumu firmai, kurai vajadzēja mani nogādāt līdz Deli, kā arī apmaksāt viesnīcu. Sagadīšanās pēc mūsu ceļi ar šo ārstu atkal krustojās un viņš vienkārši pateica – es tev to naudu iedošu.

 

Tās, protams, ir labas beigas satraucošai situācijai, tomēr man bija ļoti grūti pieņemt šo palīdzību. Es esmu pārliecināta, ka viņa vietā es būtu rīkojusies līdzīgi, jo man palīdzēt šķiet vieglāk nekā palīdzību pieņemt. Tā bija viena no mācībām, kuras es Indijā ieguvu. Un vārdos „es tev to naudu iedošu” es joprojām klausos kā mūzikā.

 

Indija ir brīnišķīga vieta, kur atbrīvot un atpūtināt savu prātu no birkām un uzlīmēm, jo tu nekad nezini, ar ko runā, kas ir tavs sarunu biedrs (it kā to jebkad būtu iespējams zināt!) un cik pārsteidzoši šī saruna beigsies. Es tam visam ļāvos, tas bija mans ceļojums pie sevis jeb mana garīgā prakse, un Indija tam visam ļāva notikt, jo tur tam visam ir vieta. Esmu priecīga, ka visas šīs pieredzes ir radījušas papildu „telpu” manī, ko es varu baudīt šeit un tagad, Latvijā.

 

Es pārliecinājos, ka var piepildīties pat it kā vispārdrošākie sapņi, un es turpinu sapņot un cītīgi un disciplinēti strādāt, lai tie piepildītos. Es uz Indiju aizbraucu pēc kaut kā ļoti konkrēta un dabūju to ar uzviju, arī tādas lietas, kuras pie manis „atnāk” tikai tagad. Katrā ziņā izrādās, ka vietas ir daudz vairāk, nekā šķiet, gluži tāpat kā spēka īstenībā ir vairāk un ka visas „pareizās” atbildes ir manī pašā. Tās sāk runāt tad, kad prāts apklust. Tāpēc man bija jāaizbrauc tik tālu prom, lai ieraudzītu to, kas ir tik tuvu. Un sajustu milzīgo mīlestības enerģiju, kas mums visiem pieejama, ja vien tai ļaujamies.

 

Agnese Guļāne, Kundalinī jogas skolotāja

 

Ceļojuma pirmo daļu lasi šeit!

 

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kurš ceļojums tavā dzīvē ir raisījis daudz spilgtu iespaidu, emociju un garīgu atziņu?

Vairāk par Kundalini jogas centru lasi šeit!>> 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies