Pietuvoties sev, izjust Dieva klātbūtni Indijā. 1.daļa

13. janvāris 2012 13:00
644

Indija. Tas bija mans ceļš pie sevis. Jā, man vajadzēja aizbraukt tik tālu, lai pietuvotos sev, savai dvēselei. Tas bija ļoti interesants, satraucošs, grūts, piedzīvojumiem bagāts un ļoti, ļoti dārgs ceļojums man visās nozīmēs. Es vienmēr biju sapņojusi tur nokļūt un vienlaicīgi bijusi... pārliecināta (baidījusies), ka nekad tur nenokļūšu, jo tas ir pārāk tālu, pārāk dārgi un... ne man, tādai „zemes” sievietei.

 

 

Gatavošanās ceļojumam man pagāja duālās sajūtās – es to ļoti gaidīju un joprojām nespēju noticēt, ka esmu spējusi to nomenedžēt. Man likās, ka esmu to pelnījusi, jo pēdējos četrus gadus esmu bijusi „cietajā sakabē” ar saviem bērniem vai nu tos gaidot, vai barojot.

 

No otras puses bērni ir tik mazi, ceļojums diezgan garš. Un tomēr sirds man teica, ka ar bērniem viss būs kārtībā (jo kā jogi saka – mātes un bērna dvēseles ir tik cieši saistītas, ka attālums tās nešķir). Par to arī pārliecinājos.

 

Sev neizskaidrojamā kārtā visas reģistrācijas, transporta jautājumus, vīzas kārtošanu pretēji visu ieteikumiem atliku uz pēdējo brīdi,  jo man negribējās to kārtot. Un tas viss nokārtojās pats no sevis (ja kāda vēlas kontaktus vīzas kārtošanā vai transporta jautājumiem Indijā, labprāt iedošu, tie ir brīnišķīgi cilvēki!).

 

Pirmajā dienā, ierodoties Deli, jutos kā ar bomi pa galvu dabūjusi: cilvēku ir tik daudz, ir tāds troksnis un tik slikts gaiss! Kā lauciniecei sliktais Indijas gaiss man radīja patiesas ciešanas – kāds kaut ko dedzina, kūpina un kvēpina ik uz soļa, fabrikas laiž debesīs milzīgus, melnus dūmu mākoņus, visur pastāvīgi deg atkritumi un kvēp vīraks, un visās izlietnēs, tualetēs ir salikts naftalīns (o, man likās, ka manas smadzenes jau no iekšpuses smird pēc naftalīna). Pēc ceļojuma īpaši novērtēju Latvijas tīro gaisu.

 

Es tiku baidīta par indiešiem, ir jauzmanās un jasargās no krāpšanas, tomēr visu ceļojuma laiku pārliecinājos, ka patiesībā ir tieši otrādi: viņus ir jāsargā no mums, no mūsu „samaitātās” attieksmes par to, ka visu ir iespējams nopirkt vai nauda ir kaut kā mērs vai vērtība pati par sevi.

 

Man ļoti bieži Indijā bija kauns par to vērtību sistēmu, no kuras es nāku, par to, ka mēs laika gaitā esam attālinājušies no patiesajām dzīves vērtībām, esam zaudējuši spēju ļauties dzīves plūsmai, priecāties par to, ko diena dod, ļauties pieredzei, kuru vari iegūt no kontakta ar svešinieku. Jā, protams, tur valda nabadzība, bet es nekad savā mūžā neesmu saņēmusi tik daudz dāvanas, kā tur.

 

Indiešiem pašiem pieder tik maz, bet viņi visu laiku ar visu un visiem dalās. Viņi ir tik brīvi, priecīgi un dabīgi, to visu es ļoti izbaudīju. Jogi saka, ka īstā joga ir tā, ar ko tu nodarbojies ārpus sava jogas paklāja.

 

Manas nodarbības bija no plkst. 4-21, bet dažreiz es kādu no tām izlaidu, lai „nodarbotos ar jogu” ārpus jogas paklāja – „mācījos dzīvi” no vietējiem, vēroju, piedalījos viņu reliģiskajos rituālos, biju pie svētā un piedzīvoju to, ka pasēdēt svēta vīra sabiedrībā ir brīnišķīgi. Viegli, silti un ļoti iedvesmojoši. Interesanti, ka viņa teikto es uztvēru ar visu savu būtību, nevis tikai acīm un ausīm, tā ir tāda sajūta, ka kāds tev savu sakāmo „ierunā pa taisno dvēselē”.

 

Pateicoties šī vīra iniciatīvai, tīrījām Gangas upes krastus, mēzām mēslus un darījām to kopā ar viņu. Ikdienā viņš vada milzīgu ašramu, tiekas ar dažādu reliģiju un laicīgajiem līderiem, vada savus reliģiskos rituālus un iedvesmo vietējo sabiedrību, bet šodien kopā ar mums viņš bija tikpat slapjš un nosmērējies ar govs mēsliem kā mēs.

 

Es atzīstu, ka mans fiziskais ķermenis cieta ievērojamu diskomfortu, jo es nebiju ēdusi, bija ļoti karsti, smacīgi un mazliet biedējoši (jo zem tilta šīs upes krastos dzīvoja cilvēki un sanāk, ka mēs tīrījām viņu dzīves vietu), tomēr mana dvēsele gavilēja. Tīrīšanas darbos piedalījās arī ašrama vadītās skolas audzēkņi (kuri visi ir bāreņi un ašramā arī dzīvo), un es ar milzīgu baudu noskatījos, cik prātīgi un gaiši ir šie zēni un jaunekļi, cik saskaņoti un pārdomāti viņi strādā komandā, cik viegli un nepiespiesti ašrama vadītājs viņus vada ar vienu rokas mājienu vai grimasi.

 

Vārdos viņš vadīja tikai mūs, brīvprātīgos dalībniekus. Jogi Badžans ir teicis, ka Dievs nemājo baznīcās un tempļos, bet gan omulīgos mājokļos. Tagad es varu teikt, ka sajust Dieva klātbūtni var arī mēžot mēslus, darot grūtu, svētīgu un neapmaksātu darbu, darot to labprātīgi un ar prieku (un labā kompānijā).

 

 

Agnese Guļāne, Kundalinī jogas skolotāja

 

Jau drīzumā Sieviešu Klubā lasi Agneses ceļojuma turpinājumu!


Sieviešu Kluba diskusijai:

Kādas ir tavas pārdomas par Agneses piedzīvoto Indijā?

Vairāk par Kundalini jogas centru lasi šeit!>> 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
sandijasieviesuklubs 15. janvāris 2012 11:48

Es esmu bijusi tai vietā Indijā, par ko raksta autore. Tiešām ļoti skaista vieta. Indijā ar mani notika neliels brīnums - es vienkārši kļuvu ļoti mierīga un laimīga. Neskatoties uz pirmo šoku un pāris dienām aklimatizācijas, es sajutos kaut kā ļoti kopā ar sevi un šo sajūtu paņēmu līdzi uz mājām. Tā jau saka, ka Indijā šā vai tā satiksi kādu Skolotāju vai mācību. Es tam pārāk neticēju, jo nu ziniet, klišejas utt, bet nemaz to nemanot, tā tiešām notika. Tikai to es sapratu daudz vēlāk, pēc kādiem 6 mēnešiem.
Ļoti ilgojos atgriezties Indijā - manuprāt, tas nemaz nav dārgi, ceļot pa Indiju ir 10X lētāk nekā pa Eiropu.

pantai 14. janvāris 2012 23:35

Pilnībā piekrītu Tev, Pece!
Biju Indijā, bet nedevos turp ar mērķi tikt savā saknē, tikt pie Dieva vai kā līdzīgi. Katram ir savi iemesli, kādēļ kurp braucam. Un ar KĀDĀM DOMĀM braucam.
Lai to, ko raksta autore sasniegtu, tiešām nevajag Indiju! Vajag tikai atvērt acis platāk tepat. Latvijā netrūkst indiešiem līdzīgu likteņu & Indijai līdzīgu vietu.
Bet visnotaļ jauka pieredze autorei! Prieks, ka ir cilvēki, kas šādas lietas aptver - vai tā būtu Indija, Šveice vai Rīgas jūrmala :)

liluu3 14. janvāris 2012 21:26

Pietuvošanās sev. Caur fizisku darbu, caur labestību pret citiem, caur izraušanos no visa, caur laika veltīšanu sev, caur klusumu. Caur sevi.

pece 13. janvāris 2012 13:54

Kļūsti par brīvprātīgo tepat Latvijā - var plaīdzēt bērnu namos, vai veco ļaužu pansionātos, var palīdzēt dzīvnieku patversmēs - tur visur vajag gan tavu sirds siltumu un tavas darba rokas ;)

TAM nudien nevajag Indiju!

pece 13. janvāris 2012 13:53

Paldies par pieredzi, gaidīšu turpinājumu.

mantra 13. janvāris 2012 13:53

Arī es gribētu darīt tādu darbu, lai tas būtu pārbaudījums fiziskajam ķermenim un lai dvēsele varētu gavilēt, to darot. Arī man, tāpat kā autorei reiz, liekas, ka Indija - tas ir pārāk tālu, pārāk dārgi, sarežģīti un neticami, lai tur nokļūtu. Liekas, ka tas iespējams tikai skaistās filmās, pieejams stipriem un bagātiem cilvēkiem. Bet varbūt, ka sapņi piepildās un dzīve atnes arī kādu izaicinājumu.

kintijasieviesuklubslv 13. janvāris 2012 13:13

spēju dzīvot un uzticēties plūsmai - to man arī jāmācās. Indija ir mana sapņu valsts, labprāt aizbrauktu. paldies, ka padalījies savā piedzīvotajā