Skaidrs, ka krīzes brīžos ir ļoti grūti sev sist uz pleca un teikt – vai, cik sevi ļoti mīlu, vai, cik man viss izdodas un cik vispār esmu superīga. Kā nesagrūt grūtajā situācijā un kā pēc ilgstoša bezdarba un vientulības gadiem (jo vīrs aizgāja pie citas!) atkal sevi iemīlēt, jautājam psiholoģei Diānai Zandei.

Konsultē psiholoģe Diāna Zande

Krīžu mirkļos, kad notiek kaut kas no sievietes nepavisam atkarīgs (piemēram, likvidē uzņēmumu, tādēļ viņa paliek bez darba, vai arī vīrs aiziet pie citas), sievietei jāiemācās saprast, ka tas noticis ne jau viņas vainas pēc.

Nav tā, ka zaudē tikai neveiksminieki! Mēs katrs (tiešām katrs!) dzīvē izdzīvojam kādu neveiksmju periodu un piedzīvojam zaudējumus. Tāda ir dzīve – tā piedzīvo gan kāpumus, gan kritumus. Bet, ja sēžam un sevi šaustām par notikušo, turam sevi kā lamatās un nespējam pozitīvi uzlādēties. Sākumā patiesībā to nemaz arī nevajag!

Izbēdājies! Izskumsti! Raudi, ja tas ir vajadzīgs. Protams, ka sāpīgajā brīdī dzirdēsi no citiem frāzes – saņemies, viss jau noteikti būs labi. Bet mēs katra taču zinām, šāda frāze nespēj palīdzēt, ja patiešām ir grūti! Šādos brīžos līdz tikai draudzīgs plecs un sirds izkratīšana. Tomēr vienmēr sevī jāsaglabā tā daļa, kas saka – lai arī cik man šobrīd būtu grūti, ir jāsaņemas un jādodas uz priekšu: piepildīt nākamos sapņus un nākamos mērķus.

Ja esmu bez darba, tad katru dienu noteiktu laika periodu veltu jauna darba meklēšanai. Ja esmu bez attiecībām, tad īstais laiks iemācīties būt vienai. Pabūt pašai ar sevi un saprast, ko gribu no attiecībām. Nevis meklēt nākamās attiecības kā tādu veiksmīgu (vai neveiksmīgu) plāksteri, bet gan ļauties vienatnei un izprast sevi un savas gaidas no nākamajām attiecībām.

Grūtajās dzīves situācijās vienmēr der atcerēties mazu bērniņu, kurš tikko tikai sper savus pirmos solīšus. Viņš iet, iet un tad nokrīt. Bet, ko dara tālāk? Jā, ceļas kājās un iet tālāk.

Ar sievietes grūtajiem dzīves periodiem ir tāpat. Viņa ir nokritusi un sasitusies, bet sakopos spēkus, lai celtos un ietu tālāk. Katrai krīzei ir tikai divas iespējas – bedre, kurā sabrukt un palikt, vai arī izkāpšana no tās, bet bagāžā līdzi paņemot kolosāli vērtīgu pieredzi. Ir taisnība mūžvecajam teicienam – viss, kas mūs nesalauž, dara stiprākus. Tā nu tas ir!

Krīzes brīžos tu vari atļauties būt vāja, jutīga un ievainojama. Šādi tev jāsmeļas spēki, lai darbotos un būtu stipra jau tuvākajā nākotnē.

Turklāt tā arī ir diezgan tieša dzīves patiesība – sieviete 20 gadu vecumā ir naivāka un nepieredzējušāka nekā sieviete 50 gadu vecumā. Un nobriedušās sievietes gudrība nākusi ne jau tādēļ, ka visu dzīvi viņa pavadījusi tikai laimīgi. Viņai ir bijuši arī grūti brīži, kas veido drosmi, izturību, viedumu, sievišķību.

Arī vīrieši tikpat ļoti pārdzīvo par savu pašapziņu?

Vispirms jau jāsaprot, ka vīrietis tas pats cilvēks vien ir. Tāpat kā meitenes, arī puiši savu pašapziņu veido bērnībā. Ja sievietēm vairāk raksturīgi problēmās vainot sevi un pašām justies vainīgām, tad vīriešiem emocijas iet uz āru – viņi var būt agresīvi, var sākt lietot alkoholu, kļūt par darbaholiķiem. Nē, ne vienmēr visi darbaholiķi ir cilvēki ar zemu pašapziņu, bet reizēm šeit ir sava sakritība.

Vīrietis nemāk runāt par savām jūtām, bet mīloša sieviete var to viņam iemācīt. Lai savam partnerim palīdzētu, ikdienā pat visikdienišķākajās situācijās ir jāatrod iemesls, lai vīrieti paslavētu un pateiktu viņam paldies. Nevis simto reizi pārmest, ka viņš atkal ir nosviedis kaut kur zeķes, bet gan teikt paldies tajā reizēm, kad viņš tās netīrās zeķes ir iemetis veļas kastē.

Ja nu pārlieku aizraujies ar kritiku, jo vairs nesaproti, kas jūs vispār saista kopā, pajautā sev – kas ir tās lietas, kuru dēļ savu vīrieti iemīlēji? Kāpēc esi ar viņu kopā tik ilgi? Ko vari darīt, lai situācija mainītos uz labo pusi? Bieži vien atklāta saruna ir visu problēmu risinājums.

Kintija Bulava, www.sieviesuklubs.lv

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kā tu esi pārdzīvojusi savas dzīves grūtos brīžus? Kā stiprināji savu pašapziņu krīzes situācijās?