Sestdien ar vīru pārkārtojām istabu un es atradu tik daudz interesantas un sen aizmirstas lietas,kuras stāvēja ar putekļiem apklātas ar cerību,ka kādu dienu ikvienai no tām pieķeršos un atradīšu piemērotu vietu,kur tam apmesties.

Bet laiks rit un darbu daudz,dienas paskrien ātri un mantas tik krājas un viss stāv uz vietas. Žēl no vienas puses,bet no otras puses visas šīs lietas tādas patīkamas atmiņas uzjundīja-gan par skolu,gan par darbiem patīkamiem,gan par nākotnes sapņiem...un es tiku pie jautājuma-kāds tad ir manas dzīves mērķis?

Ko es vispār gribu no dzīves?Un ko dzīve grib no manis?

Kad man bija 15.gadu un es beidzu 9.klasi,es absolūti skaidri zināju,ko gribu un ļoti mērķtiecīgi tiecos uz to un tiešām,man viss izdevās līdz momentam,kad mani mērķi netieši sāka izmanīties un tagad ir pavisam ne tādi,kādus es tos uzstādīju-viss sagrozījās citādi. Saka jau,tā ka cilvēks domā,Dievs dara.

Tad nu man kaut kā pēdējā laikā liekas,ka domas vispār ir pazudušas un ka es esmu pazudusi.

Kādreiz mani aizvērt nevarēja,es mūždien vārījos,vienmēr atradu kopīgu valodu ar jebkāda rakstura cilvēkiem,bet tagad...tagad man labāk patīk izbēgt no cilvēkiem kā būt kopā ar viņiem.Man it kā gribas mieru,bet,kad man ir miers,tad es domāju,ko es daru,kāpēc es sev liedzu sabiedrību un kāpēc bēgu no sabiedrības.

Un es tiku pie atbildes-kas nāca tikai tagad rakstot šo blogu-es jūtos necienīga-tas izpaužas tā-es vienmēr esmu tiekusies pēc saviem mērķiem un mans mērķis nebija bērns un vīrs tik agrā jaunībā.Nav tā,ka es negribēju bērnus vispār,bet es nebiju domājusi,ka man tas vispār ir iespējams. Es nejūtos pati sevi attaisnojusi,nejūtos,ka daru to,ko man vajag darī,tāpēc man ir grūti kontaktēties ar cilvēkiem,jo liekas,ka viņi mani nosoda un skatās uz mani greizi,kaut gan varbūt tā nav,bet man tas kaut kā galva ir ieciklējies.

Es vienmēr pati esmu tikusi ar sevi galā un visām problēmām arī,pilnīgi bez neviena palīdzības un atbalsta,bet šobrīd es jūtos vāja un iztukšota un tā vien tiecos pēc atbalsta.Bet ne tāda,ka es pati spētu pateikt-palīdzi,man vajag tavu palīdzību,bet gan pēc tāda,kā klusā,kad cilvēks pats saprot,kad ir moments un vajag pabalstīt otru,ka vajag parunāt-izrunāties un runāties.Izrunāšanās vienmēr ļoti palīdz.

Un tā nu es esmu apņēmusies sevi no šīs putras izvilkt un atrast savu ceļu un iztīrīt savas domas,jo kurš gan cits,ja ne es.

Bet gribeju jautāt-kā ir ar Jums-kā Jūs atradāt sevi,kā sapratāt,ko gribat no dzīves,kā tiecāties uz savu mērķi un vai sasniedzāt to,ko vēlaties?

Cik daudzas no Jums ir patiesi laimīgas?(Mazas problēmas protams ir katram,bet tā reizēm arī ir daļā,kas liek justies dzīvam.)