Patiesība vai meli?

Autors: vecsprofils, 2014. gada 2. februāris, 20:42:11
Patiesība vai meli?

     Šis ir raksts ar mērķi raisīt pārdomas katram no mums par to, kāds tad būtībā ir cilvēks un kādas esam mēs - vai mēs esam patiesas savās emocijās un domās, vai cenšamies pārvērtēt cilvēka būtību un izlikties labākas savās emocijās un domās, nekā patiesībā cilvēkam raksturīgi būt.

     Sāksim ar to, ka emocijas ir cilvēka neatņemama sastāvdaļa. Emocijas var būt gan pozitīvas, gan negatīvas, bet abejādas emocijas ir raksturīgas cilvēkam, un otrās, tās negatīvās, nav nosodāmas vai slēpjamas tikai tāpēc, ka tās nav pozitīvas.       Cilvēkam ir raksturīgi izdarīt savu izvēli "šis man patīk, bet šis nepatīk", cilvēkam nav jānoklusē savas domas tikai tāpēc, ka viņam kaut kas nepatīk (protams, ir situācijas, kad nepieciešams paklusēt, bet stāsts nav par to). Tāpat nav jācenšas sevi "pārmācīt", cenšoties sev ieskaidrot "nē, man visam ir jāpatīk" tikai tāpēc, lai izliktos pēc iespējas pozitīvākam un labsirdīgākam.

     Uzdosim katrs sev jautājumu "vai tiešām man viss patīk, es domāju tikai labas domas?". Vai, cenšoties apslāpēt negatīvas emocijas, izliekoties, ka esam tikai pozitīvais iemiesojums, mēs nepārvēršamies par liekulīgām un divkosīgām būtnēm? Cik tas ir pozitīvi, ja skatās caur šo "domāju pozitīvi, runāju pozitīvi" prizmu?

     Manuprāt, patiesums ir stipri augstāk vērtējams par izlikšanos būt par pozitīvistu. Ja tev ir aizkaitinājums, nevajag baidīties to slēpt un tēlot, ka esi betona bluķis bez emocijām, ja tev nepatīk konkrētā dziesma, filma, apģērbs, tad to nav jāslēpj tikai tāpēc, ka tev tas nepatīk.
     Uzsveru, ka runa ir tieši par situācijām, kur tiek jautāts tavs viedoklis vai notiek domu/uzskatu apmaiņa, nevis par negāciju bārstīšanu netaktiskā veidā un ne pa tēmai.  Turklāt, ja mēs gribam ticēt principam, ka negatīvās emocijas un domas nāk atpakaļ, tad, vai izliekoties par baltu un pūkainu saulstariņu mēs tiešām domājam, ka izlikšanās ir labāka (pozitīvāka) par patiesu izturēšanos un šī liekulība neatmaksāsies? Cik naiva ticība!
     Būtībā šī liekulīgā izlikšanās nav nekas cits kā negatīva rakstura īpašība, kas tēmēta uz it kā pozitīvā mākoņa radīšanu, kaut gan patiesībā iekšienē tā ir pretrunu pilna. Tāpat gribu vērst uzmanību, vai ar savu dzīvi apmierinātam cilvēkam tik tiešām viss patīk un nav negatīvu emociju par kādu reklāmu, kādām sabiedriskām norisēm utt.? Vai mēs nemelojam paši sev?   Harmonija taču nesastāv tikai no pozitīvām emocijām, bet gan no tā, ka mūsu pozitīvās un negatīvās emocijas ir līdzsvarā, nav pretrunā mums pašiem un mēs tās pieņemam kā pašsaprotamu elementu, mēs pieņemam sevi tādus, kādi mēs esam. Mēs mīlam sevi un savu dzīvi. Atzīt, ka tev kaut kas nepatīk, nenozīmē to, ka tavā dzīvē nav kaut kas kārtībā! Tās ir cilvēkam piemītošās emocijas, kuras dažreiz mēs nezin kāpēc cenšamies apslāpēt, kā rezultātā paliekam par ciniskiem un divkosīgiem betona bluķiem! Kā tad mēs spēsim komunicēt, rast sev jaunus draugus, līdz ar to nevilties tajos, ja liekuļojam ne tikai attiecībā pret citiem, bet arī paši sev?

Kādas ir tavas domas? Vai, tavuprāt, patiesa izturēšanās (tur, kur tā ir nepieciešama, pieļaujama) ir negatīva, vai tomēr vairāk negatīvs ir šis liekulīgais pseido pozitīvims?