Patiesība vai meli?

vecsprofils
vecsprofils 2. februāris 2014 20:42
4294

     Šis ir raksts ar mērķi raisīt pārdomas katram no mums par to, kāds tad būtībā ir cilvēks un kādas esam mēs - vai mēs esam patiesas savās emocijās un domās, vai cenšamies pārvērtēt cilvēka būtību un izlikties labākas savās emocijās un domās, nekā patiesībā cilvēkam raksturīgi būt.

     Sāksim ar to, ka emocijas ir cilvēka neatņemama sastāvdaļa. Emocijas var būt gan pozitīvas, gan negatīvas, bet abejādas emocijas ir raksturīgas cilvēkam, un otrās, tās negatīvās, nav nosodāmas vai slēpjamas tikai tāpēc, ka tās nav pozitīvas.       Cilvēkam ir raksturīgi izdarīt savu izvēli "šis man patīk, bet šis nepatīk", cilvēkam nav jānoklusē savas domas tikai tāpēc, ka viņam kaut kas nepatīk (protams, ir situācijas, kad nepieciešams paklusēt, bet stāsts nav par to). Tāpat nav jācenšas sevi "pārmācīt", cenšoties sev ieskaidrot "nē, man visam ir jāpatīk" tikai tāpēc, lai izliktos pēc iespējas pozitīvākam un labsirdīgākam.

     Uzdosim katrs sev jautājumu "vai tiešām man viss patīk, es domāju tikai labas domas?". Vai, cenšoties apslāpēt negatīvas emocijas, izliekoties, ka esam tikai pozitīvais iemiesojums, mēs nepārvēršamies par liekulīgām un divkosīgām būtnēm? Cik tas ir pozitīvi, ja skatās caur šo "domāju pozitīvi, runāju pozitīvi" prizmu?

     Manuprāt, patiesums ir stipri augstāk vērtējams par izlikšanos būt par pozitīvistu. Ja tev ir aizkaitinājums, nevajag baidīties to slēpt un tēlot, ka esi betona bluķis bez emocijām, ja tev nepatīk konkrētā dziesma, filma, apģērbs, tad to nav jāslēpj tikai tāpēc, ka tev tas nepatīk.
     Uzsveru, ka runa ir tieši par situācijām, kur tiek jautāts tavs viedoklis vai notiek domu/uzskatu apmaiņa, nevis par negāciju bārstīšanu netaktiskā veidā un ne pa tēmai.  Turklāt, ja mēs gribam ticēt principam, ka negatīvās emocijas un domas nāk atpakaļ, tad, vai izliekoties par baltu un pūkainu saulstariņu mēs tiešām domājam, ka izlikšanās ir labāka (pozitīvāka) par patiesu izturēšanos un šī liekulība neatmaksāsies? Cik naiva ticība!
     Būtībā šī liekulīgā izlikšanās nav nekas cits kā negatīva rakstura īpašība, kas tēmēta uz it kā pozitīvā mākoņa radīšanu, kaut gan patiesībā iekšienē tā ir pretrunu pilna. Tāpat gribu vērst uzmanību, vai ar savu dzīvi apmierinātam cilvēkam tik tiešām viss patīk un nav negatīvu emociju par kādu reklāmu, kādām sabiedriskām norisēm utt.? Vai mēs nemelojam paši sev?   Harmonija taču nesastāv tikai no pozitīvām emocijām, bet gan no tā, ka mūsu pozitīvās un negatīvās emocijas ir līdzsvarā, nav pretrunā mums pašiem un mēs tās pieņemam kā pašsaprotamu elementu, mēs pieņemam sevi tādus, kādi mēs esam. Mēs mīlam sevi un savu dzīvi. Atzīt, ka tev kaut kas nepatīk, nenozīmē to, ka tavā dzīvē nav kaut kas kārtībā! Tās ir cilvēkam piemītošās emocijas, kuras dažreiz mēs nezin kāpēc cenšamies apslāpēt, kā rezultātā paliekam par ciniskiem un divkosīgiem betona bluķiem! Kā tad mēs spēsim komunicēt, rast sev jaunus draugus, līdz ar to nevilties tajos, ja liekuļojam ne tikai attiecībā pret citiem, bet arī paši sev?

Kādas ir tavas domas? Vai, tavuprāt, patiesa izturēšanās (tur, kur tā ir nepieciešama, pieļaujama) ir negatīva, vai tomēr vairāk negatīvs ir šis liekulīgais pseido pozitīvims?

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
vecsprofils 3. februāris 2014 17:15 cerite

:D kā saka "вопрос на загвоздку" un mums pafilozofēt ;)

Cerīte 3. februāris 2014 17:08 Shalako

Beidzot sapratu par ko ir runa,bet nesapratu kur problēma.Cilvēks grib un māna sevi ,nu un....

Linduchy 3. februāris 2014 16:56 Shalako

Vispār baigi smagu filozofisku tēmu te esi aizskārusi :D
Hmm, bet zini reizēm izlikties ir vieglāk - uzvelk laimīgā feisa masku un aidā, uz brīdi aizmirsti savas problēmas...un iespējams problēmas aizmirst tevi :D
Un ap pozitīviem cilvēkiem biedrojas citi pozitīvie :)
Bet protams, nemēdz būt cilvēki, kuri 100% ir saulstariņi, kuriem viss patīk, viss ir ideāli...nu tā nemēdz būt :D
Bet, neredzu problēmu, ka sliktu garastāvokli aizgaiņāt prom ar domām, ka patiesībā jāpriecājas par to, kas ir un nav nemaz tik slikti, jo citiem ta iet vēl sliktāk (devil)

vecsprofils 3. februāris 2014 15:37 Linduchy

Tāpēc, manuprāt, labāk ir būt patiesam un atzīt to, ka arī tev (katram no mums) mēdz būt negatīvas domas, emocijas par kaut ko, nekā nodarboties ar pašapmānu.

vecsprofils 3. februāris 2014 15:35 Linduchy

Tas ir skaidrs, ka reizēm japaklusē, par to šoreiz nav runa, kur ir tā robeža. Katrs mēs pats izlemjam, kad paklusēt, bet, kad nē :)
Runa šoreiz nedaudz par citu, par to, kāpēc cilvēki mēdz izlikties (!!!) pozitīvāki savās domās, nekā tie ir! Nu teiksim, saka, ka domā tikai labu, sūta labas domas, jo baidās, ka negatīvās domas nāks atpakaļ, bet tajā pašā laikā nesaprot, ka šī izlikšanās ir liekuļošana, jo tik un tā pat sakot, ka tu esi baigā domu pozitīviste, tik un tā tev ir lietas, kuras nepatīk.

Linduchy 3. februāris 2014 14:23 Shalako

Nu ja ņem globālāk...reizēm labāk paklusēt, nevis izteikt savas domas, ja kas nepatīk, savukārt citās reizēs klusēt vienkārši nav iespējams...nu, piemēram - kedas un balles kleita, tur man mute nespēj palikt ciet...pat neskatoties uz to, ka tas ir āberkrutā Lāgerfelda darinājums :D

Cerīte 3. februāris 2014 13:32 Shalako

Visiem jau nav tā absolūtā dzirde un daži patiešām nedzird to šķībumu.Nedzird un viss,pat neliekuļo un ir stāvā sajūsmā.

vecsprofils 3. februāris 2014 12:13 Linduchy

:D Nu jā, šodien jau visvairāk nepieciešams "action", šovs, vokāls paliek mazāk svarīgs.
Par šo dziedāšanu, protams, tas ir tikai piemērs paņemts, var jau citu nesaistītu ar dziedāšanu ;) Vienkārši tā, rosinu uz filozofiju... :)

Linduchy 3. februāris 2014 11:55 Shalako

Principā sanāk, ka visapkārt liekuļo un nesaka ''jaunajām zvaigznītēm'', ka viņi dzied šķībi. Lai atskaņotu radio, uz kompīša pielabo šķībumus un negludumus - un visi sajūsmā klausās :D Kad dzied dzīvajā, tad ausis vīst, bet to noraksta uz skaņotāju va tehniskām problēmām :D
Un vispār....apkārt tik daudz šķībdziedātāju, ka man sāk likties - WTF, varbūt es kaut ko nesaprotu? Kaut gan negribētos tā domāt :D

vecsprofils 3. februāris 2014 11:28 cerite

Gribu atrast arī pretargumentu savai domai, ja tāda ir.
Piemēram, vai liekuļošana būtu, ja garīgi nevesels cilvēks pateiktu, ka meitene tieši pretēji dzied pareizi nevis šķībi, kā to apgalvotu visi citi? Manuprāt, viņš būtu patiess savos uzskatos un domās, bet kļūdaini patiess objektīvi, jo objektīvi meitene tik un tā dziedātu šķībi :)

vecsprofils 3. februāris 2014 10:59 cerite

piemēram, protams, var būt cilvēki, kuriem meitenes šķībā dziedāšana patiks, bet tas taču nemaina faktu, ka viņa dzied šķībi. Tad kā, piemēram, izpaužas liekulība, ja konstatē faktu, ka meitene dzied šķībi? Liekulīgi, manuprāt, būtu par spīti visam teikt, ka meitene dzied notīs un ir ar balsi, lai gan tā nav.

vecsprofils 3. februāris 2014 10:48 lotte

Tā gluži nav, ka nav vienas patiesības :)
Pirmkārt, patiesība ir fakti, kas mums ikvienam zināms un, ko arī nav jāpierāda - šodien ir februāris, tagad ir ziema Latvijā, ziloņi nelido.
Otrkārt, tie ir zinātniski pierādītie fakti - gravitācijas spēks, matemātiskās formulas utt.
Treškārt, fakti, kas acīmredzami un nevienam nerodas šaubas par to īstenību - ja meitene šķībi dzied, tad šķībi dzied visiem. Tik šķībi dzied, ka to pamana ikviens. Arī šeit ir patiesība tāda, ka meitene šķībi dzied :)

lotte 3. februāris 2014 10:39

Neliela tolerance par sliktu nevienam nenāk :) Kā zināms, nav tādas vienīgās patiesības, kas būtu kaut vienas asaras vērta...

vecsprofils 3. februāris 2014 10:36 cerite

Hmm, es nesaprotu, varbūt tikai man rādās izceltais teksts? .... Bet te runa navpar uzbāzību. Pat, ja pieveram uz to acis, tad kā "re cik esmu godīgs" var būt par aizsegu liekulībai? Kā ar to var liekuļot, ja cilvēks saka to, ko domā?

Cerīte 3. februāris 2014 09:09

Man liekas ka uzbāšanās ar savu viedokli citiem aiz aizsega-;''Re cik es esmu godīgs'' ir pati lielākā liekulība.Varbūt brīžiem labāk paklusēt nevis visus mācīt.Un jāmāk ari atšķirt ,kur lūgums teikt patiesību ir īsts un kur tas ir tikai palīgā sauciens.

Nikte 2. februāris 2014 21:56

Nenoklusēju savas domas un dažbrīd to nožēloju :X Un atzīstos,domāju sliktas domas.. (emo)

vecsprofils 2. februāris 2014 21:32 pece

Rakstā esmu izcēlusi "Uzsveru, ka runa ir tieši par situācijām, kur tiek jautāts tavs viedoklis vai notiek domu/uzskatu apmaiņa, nevis par negāciju bārstīšanu netaktiskā veidā un ne pa tēmai."
Tāpēc tas izslēdz tos gadījumus, kur cilvēks ielien ar saviem uzskatiem tur, kur viņu nelūdz. :)

Par bērnu - protams, ka apzināti neviens savam bērnam neteiks "tavas švīkas ir primitīvisms", turpretī, ja bērns pajautās jūsu domas "nē, nu pasaki godīgi, ko tu domā", tad arī var pateikt "tu zīmē labi, bet šeit varētu pielabot to vai šo" utt. Kritiku taču var pateikt lakoniskā un lojālā veidā, it sevišķi, ja runa ir par bērniem.

pece 2. februāris 2014 21:14

Diskutabla tēma. Vispirms jau jāsaprot, ka jēdzieni: labs, slikts, patīk, nepatīk un taml. ir dziļi subjektīvi. Ne vienmēr mūsu katra paša pielemtā "patiesība" ir vajadzīga citiem (piem. bērns uzzīmējis kaut ko, īstenībā tur ir tikai pāris švīkas, bērns ir lepns ar paveikto, bet mums ir skaidrs, ka nekāds mākslas darbs tas nav - vai tiešām būtu jāsaka - nekas īpašs, naukaujot bērnā vēlmi šo zīmēšanas prasmi pilnveidot?)

Ne vienmēr visu, ko zinām un visu ko uzskatām par pareizu vai nepareizi ir nepieciešams paust skaļi. (piem. draudzene atvedusi iepazīstināt ar savu jauno mīlestību un tev tā šķiet sekla un kaitinoša, diez vai būs prātīgi viņai pateikt skaidri un nepārprotami - sūti šo idiotu dillēs! jo visticamāk tas rezultēsies attiecību saraušanā, jo emocijas sitīs augstu vilni un vēlāk būs pilnīgi vienalga, ka tev būs izrādījusies taisnība, bet tobrīd, tava draudzene to nebūs gatava uzklausīt).

Un vēl, ir situācijas, kuras nav viennozīmīgas un viss ir atkarīgs no tā, kā to uztveram - piem. pati piedzīvoju situāciju, kad atgriezos pilnā apritē pēc lauztas kājas, attālumu mērošana prasīja krietni vairāk laika iesākumā. Sākumā piktojos par to, un biju patiesa savās emocijās par visiem 100%, toties reāli bojāju savu omu! Pēc kāda laika sprīža pamanīju, ka toties pārvietojoties lēnāk, varu ieraudzīt vairāk - redzēt kā plaukst koku lapas, pamanīt putniņus un ļaudis pavērot. Atklāju elementāras lietas sev apkārt no jauna un jā, beidzu īgņoties un jutos kopumā daudz labāk! Un atkal biju 100% godīga savās emocijās pret sevi! Viena situācija, dažādas "patiesības".;)