Patiesi dzīve no sevis un sev?

SARKANIEMATI
SARKANIEMATI 26. marts 2018 18:51
765

Dzīvē mums ir tik daudz un dažādi gabaliņi – ģimenes, darbs, tu pats, pienākumi, tiesības, apstākļi, transports, krīzes, traģēdijas, klusums, pauze, ieskrējiens, kliedziens.

Atskatoties atpakaļ, nākas secināt, ka manu dzīvi kopā noturējusi ir izglītības sistēmas važas un sabiedrības „pareizais viedoklis” kā Tavai dzīvei ir jāizskatās. Turējusies kopā un spiedusi mani kopā un nost. Nospiesta tik tālu, ka vairs nešķita svarīgs, ko es īsti es gribu, bet galvenais darīt, lai sabiedrība liktu mani mierā.

Vēl visādi dzīves apstākļi, ko Tu nevar mainīt, kuri iekrīt Tavās dzīves kurpēs un tur kādu laiku paliek.

Un tad pienāk brīži vai satiec cilvēku, kas liek, pat piespiež, Tevi mainīties, jo nav vienkārši cita variantu kā mainīties.

Pēdējās nedēļās ir nācies domāt, kāpēc es funkcionē režīmā – izdaru, lai liek mani mierā un ļauj stāvēt uz vietu. Tas ir tik vienkārši izdari, ko no Tevis grib, un paliec kas esi. Nesanāk lielās lietas savā dzīvē darīt sevis pēc, jo tas man liekas tik nepieņemami darīt kaut ko tikai TĀDĒĻ KA PATI TĀ TO VĒLIES VAI TU BŪSI TIKAI VIENĪGĀ LABUMA GUVĒJA NO TĀ. Kāpēc tas viss ir tā? Kāpēc man gribas vainot citus/ otru, ja man kaut kas nesanāk vai negribu darīt? Kāpēc rūpes par sevīm uzskatu par kaut ko pretdabiski vai pretīgu? Kāpēc ir tik grūti mācīties par sevi parūpēties? Labi nesanāk vai neļauju pašai par sevi parūpēties, tad kādu mārrutku pēc es neļauju to darīt apkārtējiem? Man ir sajūta, ka vienmēr no manis svarīgākais ir bijis rezultāts vai iekļauties sabiedrībā.  Vēl aizvien ik pa brīdim atceros savu sākumskolas dabaszinības skolotājas teikto pēc slimošanas – man vienalga, ka biji slima, uzdotais bija jāsagatavo, ja esi šodien stundā.

..,

sanāk tā es cenšos iekļauties sabiedrībā, kurā indivīda vajadzības ir mazsvarīgas...? Nu negribu dzīvot no dzemdību namam līdz kapam, bet uz doto brīdi tā tas ir ar nelielām atkāpēm, jo sāku just laika momentu īpašo smaržu un sajūtu, kurā tas sastingst un fokusē vidi ap sevi un sāku atzīt, ka varu kļūdīties un ka es māku to, ko māku un par pārējo es varu teikt – nu jā to es nemāku vai vēl nemāku.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 27. marts 2018 08:00

Neviens nav vainīgs pie tavām/manām problēmām - tas nu ir skaidrs. Lai arī cik ļoti gribētos vainot citus, ir jāsaprot, ka tikai tu pati esi atbildīga par savu dzīvi - par darbu, kuru dari, par mājokli, kurā dzīvo, par drēbēm, kuras velc mugurā. Man pašai ir grūti to pieņemt, jo, protams, vienmēr var atrast vainīgos - tā tak ir vieglāk dzīvot. :D
Kaut kas nepatīk - pašai ir jāmaina. Tiešām ir iesakņojusies tā pārliecība, ka nu es te bikiņ pasēdēšu, pačīkstēšu, bet tad atjās Lāčplēsis baltā zirgā (atbrauks baltā Ferarī) un visu saliks pa plauktiņiem :D