Patēvs un bērni

Kapriize
Kapriize 3. jūnijs 2017 13:00
1831
  Cerams, un, par laimi, man un maniem bērniem nenāksies dzīves laikā sastapties ar šādu situāciju, kuru turpmāk tekstā aprakstīšu, bet nu es nolēmu dalīties ar savu bērnības pieredzi, kas daudz ko ir likusi pārdomāt.
 
  Daudzās filmās parasti ienākošie patēvi ir no sākuma tikai slikti, bet pēc tam tos bērni ar laiku tomēr pieņem, lai arī kā to negribētos, tikai no sākuma liekas, ka tas cilvēks, kas ienācis ģimenes dzīvē ir īsts monstrs, kurš grib visu labo iznīcināt.       
  Taču mēdz būt dzīvē arī tā, ka ienākot jaunam cilvēkam ģimenes dzīvē, vai tā būtu pamāte vai patēvs, kas otram vecākam sildīs turpmāk dzīvē sirdi, gadās tā, ka tieši ne jau bērns nespēj pieņemt jaunienākošo, bet, respektīvi, tas ir ienākošais cilvēks, kas nespēj pieņemt to, ka tam cilvēkam, ar kuru grib pavadīt turpmāko dzīvi, ir arī bērni no iepriekšējām attiecībām. Tā tas gadījās ar mani un manu brāli. 

  Sākumā jau izskatījās, ka jaunais patēvs ir labs, jo ikdienu rotāja mammas seju ar smaidu, taču dziļi zemapziņā es jutu, ka tas viss ir tikai teātris, kas reiz beigsies, un tad mēs visi dabūsim ciest. 

  Man tolaik bija tikai vienpadsmit gadi, bet brālim gadiņš, kad parādījās jauns patēvs. Pirms tam jau arī bija pieredze gūta ar patēvu, kas laika gaitā aizgāja no mammas prom, ne jau tāpēc, ka viss bija slikti, bet tolaik viņam bija citas dzīves prioritātes. Pašā sākumā bija grūti pieņemt jaunos noteikumus, kurus uzstādīja patēvs, jo pirms tam tiešām viss bija citādāk. Visgrūtāk sākumā klājās ar to, ka bija jāmaina gulētiešanas režīms, bija jāiet gulēt desmitos, kaut agrāk bija rasts iet gulēt ap vienpadsmitiem un vēl vēlāk, un mammai pret to nebija nekas iebilstams, jo viņa zināja, ka mēdzu pa vakariem ļoti daudz pavadīt gan pie mācību grāmatām, gan arī dažādu žanru grāmatām. Nācās arī atteikties no biežās ciemošanās pie draudzenes un nakšņošanas pa nakti, tāpat arī draudzenēm bija liegts mani bieži apciemot un nakšņot pie manis, kaut agrāk mammai tas nebija iebilstams. Un dažreiz mamma gribēja pat pierunāt patēvu, lai atļauj man to vienu nakti palikt pie draudzenes pa nakti vai arī aiziet paciemoties uz pāris stundiņām, taču patēvs bija kategoriski pret to, un mums nācās viņam piekāpties, lai arī vēl pie mums viņš nedzīvoja, bet tikai bieži ciemojās, nakšņoja. To visu es, lai arī negribēju, pieņēmu, taču vēlāk gāja jau par traku.. Pēc aptuveni pusgada vai pat mazāk, kad mācību gads bija galā un vasara sākusies, mēs pārvācāmies pie viņa dzīvot, un savās mājās viņš ātri vien parādīja savu īsto dabu. Sākās galīgākais absurds. Man pilnībā tika aizliegts kādu apciemot un tāpat uz mājām vest ciemiņus, pat savus radiniekus es nedrīkstēju apciemot, kas dzīvoja citur un daži no tiem, kā piemēram, mana vecmamma un tēvs dzīvoja tajā pašā pilsētā, kur mēs sākām dzīvot, taču es nedrīkstēju pat ieminēties par to, vai es drīkstu aiziet ciemos pie viņiem. Patēvs sāka aizrauties ar alkoholu, ko pirms tam pie mums maz un reti lietoja (bet vēlāk no viņa draugiem tika noskaidrots, ka viņš pirms tam ļoti bieži dzēra un dzērumā savu bijušo sievu sita), dzerot viņš sāka kļūt rupjš pret mums, pacēla roku ne vien pret mammu, bet pret mani. Šādi skandāli sāka mūsmājās parādīties visai bieži, bija pat bail iet dažreiz gulēt, kad manīju, ka atkal patēvs ir iedzēris, jo likās, ka mammai vai brālim var viņš nodarīt pāri. Kādā reizē es neizturēju, kad viņš kārtējo reizi mājās taisīja trādirīdi, izsaucu policiju, jo nu tika apdraudēta mana dzīvība, respektīvi, patēvs mani kāda sīkuma dēļ smacēja nost, un ja vien mamma laikus nebūtu atnākusi uz istabu, kurā tobrīd abi ar patēvu atradāmies, varbūt dzīva vairs nebūtu.   Pēc atgadījuma ar policiju, uz laiku mājās bija miers, taču viss ar laiku atsākās. Un lai policija neko ļaunu nenodarītu patēvam, viņš mūs aizveda uz savām lauku mājām dzīvot, kur vietējie policisti bija viņam labi draugi. Un tad arī mamma sāka ciest ne vien no vardarbības, kas tapa patēvam iedzerot, bet arī no tā, ka visu laiku mājās bija jāsēž. Viņš aizliedza mammai apciemot savus draugus, radiniekus, tāpat aizliedza pie mums viesiem braukt, tikai viņa draugi varēja pie mums viesoties, tāpat arī, ja nu mēs kur braucām, tad tikai pie viņa draugiem. Man vēl glābiņš daļēji bija skola, kurā no sākuma mani pieņēma,  un bija ar ko runāties, taču mammai bija diendienā jāsēž mājās un jājūk prātā, ne viņa drīkstēja iet uz veikalu, ne arī kur strādāt, ne zvanīt kādam, lai izrunātos.

  Es vēlāk sāku protestēt pret patēva izdarībām. Un, nē, es nebiju tas sliktais bērns, kas blēņojās, bet gan bērns, kas augām dienām darīja to, ko patēvs lika darīt. Vienkārši es sāku nesaprast, kāpēc patēvs tā izrīkojas pret mums, centos ar viņu mierīgi runāt, bet tā vietā dabūju "Aizveries, Tev šajās mājās nav nekāda teikšana, Tu esi muļķa bērns, kas neko nesaprot. Tu esi mazs bērns, kam nav sava viedokļa!" Un tad kādā dienā es atļāvos mājās neierasties, bet pie draudzenes palikt pa nakti. Toreiz gan abiem (mammai un patēvam) pateicu, kur būšu, lai nevienam neienāktu prātā policiju saukt, abi bija pret palikšanu pa nakti; mamma, jo viņai bija bail no sekām, kas izvērtīsies, taču patēvam nebija pamatota iemesla tam visam,jo es visu darīju vienmēr pēc viņa prāta. Tas izvērtās, protams, tā, ka nākamajā dienā dabūju ne vien es pa ausīm, bet arī mamma. 

  Vēlāk, kad radās iespēja no manis atbrīvoties, patēvs lika mammai izvēlēties - meitu vai viņu. Mamma diemžēl deva iespēju patēvam, tāpēc mani aizsūtīja dzīvot uz dzīvokli, kurā es viena pati dzīvoju. It kā jau bija mierīgāk tur, taču bija grūti pieņemt to, ka mamma, var teikt, atteicās no manis, lai it kā glābtu savas attiecības. Mamma pie manis reti brauca ciemos, ja atbrauca, tad tikai uz stundiņu. Savukārt man bija kategoriski aizliegts spert kāju tur, kur mamma dzīvoja. Gandrīz nekad nesazvanījāmies. Dažreiz man nācās ciest no bada, jo mājās nekā nebija ēdama un produktiem nauda arī ļoti maz bija atstāta. Tad man sākās visādas veselības problēmas, par kurām patēvs atļāvās vien pateikt, ka es to visu izdomāju. Kā piemēram, bija man hroniskais bezmiegs, ko vēlāk ārsti apstiprināji, bet patēvs pateica, ka es tikai speciāli neejot gulēt, līdz kādā dienā mana klases audzinātāja iejaucās, viņa pārāk bieži redzēja, ka es stundās bez maz vai guļu, nespēju padomāt un izsekot līdzi stundai notiekošajam, tad viņa zvanīja mammai. Un patēvam nācās pieņemt to, ka nācās apmeklēt man ārstus un dzert zāles, taču tāpat procesā atļāvās jaukties iekšā,  aizliedzot man apmeklēt psihologu, jo, viņaprāt, es stulba palieku pēc tā. 

  Lai arī cik daudz zāles nedzertu, nekas nelīdzēja, no bezmiega tomēr netiku vaļā, pat tagad ir ar to jāmokās. Taču tagad ir vismaz miers no patēva, kas vairs necenšas manu dzīvi pilnībā kontrolēt, lai gan dažreiz atļaujas iejaukties, kur nevajag. Savukārt mamma turpina ciest vēl aizvien no viņa un ir ieņēmusi galvā, ka tāds vienkārši ir viņas liktenis.. Un patēvs ir atradis, ko manā vietā "raustīt" uz visām pusēm, manu brāli, kas vēl nav sasniedzis pilngadību diemžēl. Un cieš no tā visa paša, no kā es. Skumji..

  Kad reiz prasīju patēvam, kad jau biju pieaugusi, kāpēc viņš tā izturās un izturējās pret mums. Viņa atbilde bija: " Jūs jau neesat mani bērni, varu darīt, ko ar Jums gribu. Un mamma ir tikai sieva, sievietēm vispār nav teikšanas nekādas. " 

  Pēc šīs sarunas es sapratu, ka vaina nebija mūsos (es to vienmēr mēdzu sevī meklēt, jo pie visa vainoja mani), bet gan patēvā, kas ir pieradis, ka visi viņam izdabā, un viņš it tas "nabadziņš", viņaprāt, kas cieš tikai..

  Es ceru, ka tās sievietes, kas līdz šim ar saviem bērniem dzīvoja ģimenē, kurā ir bērniem patēvs, kas nespēj pieņemt un cienīt savu sievieti, nedz arī bērnus, kas no iepriekšējām attiecībām ir, uzstādīs šim patēvam ultimātu - vai nu pieņem mani ar maniem bērniem, vai arī ejam katrs savu ceļu.. Saprotu, ka tas sievietēm varētu būt grūti izdarāms, bet, ja runa ir par bērniem, tad ir jādara tomēr viss, lai viņiem būtu labi, nedrīkst viņiem likt ciest tikai tāpēc, ka ir, atvainojos, kāds stulbenis, kas nespēj pieņemt bērnus, jo viņi no citiem vīriešiem radušies. Un galu galā, vai tad šādas ciešanas ir tiešām tā vērtas, lai tikai pie sāniem noturētu cilvēku, pret kuru ir jūtas, bet kuram Tu esi bez maz vai kā kājslauķis? Nē, taču! Katrs ir pelnījis laimi. Un ticiet man, ja arī pēc šādas šķiršanās neatradīsiet to sev otro pusīti, kas Jūs mīlēs un cienīs, tāpat arī Jūsu bērnus, Jūs ar laiku jutīsieties labāk, kā arī bērni būs pateicīgi par to, ka viņi netika līdz pēdejam salauzti.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 4. jūnijs 2017 16:37


Skarba pieredze. Tiešām.
Mans uzskats ir tāds, ka tad, kad sievietei jau ir bērni, ir jābūt ļoti, ļoti uzmanīgai ar nākamā dzīves partnera izvēli. Es nemestu kauliņus kopā ar cilvēku, kurš nepatīk maniem bērniem un protams, arī ar tādu, kam nepatīk mani bērni. Savas labsajūtas dēļ, tomēr nevajag pakļaut riskiem savus bērnus... un arī sevi. Patiesībā, pat visu dzīvi nodzīvojot kopā ar kādu, nevari būt drošs, ka tu visu zini par viņu.

Shalako 4. jūnijs 2017 14:20

Ak, es jau pirmīt padomāju, ka būs beidzot tas veiksmīgais stāsts par patēvu, jo visu laiku raksta tikai negatīvās pieredzes. Žēl, ka Tev tā sanāca.
Manai draudzenei gan ir jaukas attiecības ar patēvu kopš bērnības :)

Linduchy 3. jūnijs 2017 21:01

Paldies, ka dalījies ar savu stāstu! (hug)