Pašapziņas pašapziņa :)

Kerstyna
Kerstyna 6. oktobris 2013 22:41
1871

Saka - Re kāds pašapzinīgs! Reizēm nevar saprast - tas kā apvainojums, uzslava vai skaudība, vai vienkārša fakta konstatācija.
Vai esat padomājuši, cik ļoti daudz laika veltām tam, lai vienkārši dzīvotu, lai baudītu dzīvi un darītu tiešām to, ko esam iecerējuši? Ne pārāk daudz, ja godīgi. 
Un cik daudz laika iespringstam un dzenamies pēc tā, lai kādam patiktu, izpatiktu, darītu tā, kā ir labi vai pareizi?
Esam patiesi laimīgi un sevi mīlam vai arī tēlojam labos, veiksmīgos, gudros un skaistos?
Un tad ir labi sev pajautāt - vai man ir laba pašapziņa? Un uz ko tā balstīta? Uz sasniegumiem, uz veiksmes periodu, uz labu ģimeni vai paziņu loku, uz pietiekoši stabiliem ienākumiem, uz ticību - ka viss būs labi? Uz ko?
Interesanti, ka sieviešu pašapziņa parasti balstās uz emocijām, uz attiecībām, uz to vai ir sakārtojusies vai nav privātā dzīve. 
Savukārt vīrieša pašapziņa parasti balstās uz sasniegumiem un rezultātu. Un tad nu sanāk, ka ir tā - ir rezultāti, ir pašapziņa. Nav rezultātu un pašapziņas arī nav.
Īstas pašapziņas nav - radām kādu aizvietotājsurogātu - izliekamies, ka esam pašapzinīgi un tas jau ir ļoti, ļoti bēdīgi.
Viltus pašapziņa ir tad, kad smaidām un sakām, ka viss ir labi, bet īstenībā jūtam kamolu kaklā, un kožam sev vaigā, lai tūlīt neapraudātos.  Kad līdz pēdējam esi gatavs citus un sevi mānīt un neatzīt, ka arī tavā dzīvē ir radusies kāda problēma. Kad turpini uzskatīt, ka viss ir kārtībā. Kad visiem spēkiem centies noturēt to dzīves līmeni, kurš tev ir iepaticies, bet kurš neatbilst patiesībai. Kad saturs ir sen jau mainījies, bet forma tiek koši spodrināta savam un citu apmānam.
Labāk būt ar mēru pašapzinīgam, kā tēlot pašapziņu. Vai ne?


Blogo Sieviešu klubā un laimē Sebamed dāvanu komplektu


Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 7. oktobris 2013 09:46 makvins

Piekrītu... neesmu veiksmīgi formulējusi domu.

Cerīte 7. oktobris 2013 09:19

Es par to pat kaut kā neaizdomājos, laikam patiešām esmu pašapzinīga.

mazaa raganina 7. oktobris 2013 09:15

"Viltus pašapziņa ir tad, kad smaidām un sakām, ka viss ir labi, bet īstenībā jūtam kamolu kaklā, un kožam sev vaigā, lai tūlīt neapraudātos." -kāds te vispār sakars ar pašapziņu. Pietiek ar to,ka es zinu,ka man ir slikti, visai pasaulei tas nav ne jāzin, ne jādzird.

Kerstyna 7. oktobris 2013 08:36 Spotorno

Šo komentāru Tu varētu drusku apaudzēt un ielikt kā blogu, tiešām. Jo visu vienā stāstiņā ietvert ir mazliet sarežģīti.
Paldies par komentāru (Y)

vecsprofils 7. oktobris 2013 01:47

Kopumā piekrītu, bet ir vēl nianse. Šajā ziņā man šķiet, ka vajadzētu arī uzsvērt to, ka bieži vien cilvēki cenšās apšaubīt to labo, to veiksmīgo, sakot, ka cilvēki tēlo vai izliekas par to, kas nav. Ka nevar kādā jomā viss būt perfekti, ka, ja cilvēkam ir spoža karjera un labi ienākumi, viņš nav īpaši godīgs vai strādā melnās miesās, nerūpējas par attiecībām/ģimeni, ja cilvēkam labas attiecības, saka, ka namaz jau tik labas nav, meklē trūkumus, kur to faktiski un būtībā nav utt. Un es nezinu, vai tā ir tāda mentalitātes iezīme vai arī tā pati pašapziņas pieklibošana tiem cilvēkiem, kas mūždien meklē labajā trūkumus.
Manuprāt, katrs cilvēks pats ir noteicējs par savu pašapziņu un notiekošo savā dzīvē un neviens cits no malas nevar vērtēt to, cik kurš ir pašapzinīgs, tēlo vai netēlo. Ja cilvēks apzināti melo un meli citiem ir redzami, tiek atmaskoti, tad tā ir cita lieta, var runāt par pašapziņas klibošanu, kompleksiem, bet, ja situācijās, kur apkārtējie nezina patieso situāciju, es uzskatu, ka nav pareizi un nav objektīvi spriest par cita cilvēka pašapziņu, ja neesi informēts par notiekošo. Turklāt, ko nozīmē "Viltus pašapziņa ir tad, kad smaidām un sakām, ka viss ir labi, bet īstenībā jūtam kamolu kaklā, un kožam sev vaigā, lai tūlīt neapraudātos." - protams, ka ir situācijas, kad ir tas kamols kaklā, bet vai tad visiem svešiniekiem būtu jāzina, ka kādam ir sēras, neizturama migrēna utt.? Loģiski, ka svešinieku klātbūtnē notiek tā savu patieso emociju saturēšana, neies taču nelaimes putns pa ielu raudādams tikai tāpēc, lai būtu patiess un godīgs savās emocijās?
Tāpēc tā pašapziņa, emociju slēpšana vai izrādīšana ir nosacīta, atkarībā no tā, kur esam un kam izrādam vai neizrādam tās emocijas, cik daudz esam atklāti un arī atkarībā no tā pret ko un cik daudz :)