Mones komentārs- sajūta, ka es to būtu rakstījusi, gluži manas domas un mana pieredze!

pievienojos klubiņam man ar pārmaiņu laiks, pēdējā nedēļa darbā jo tieku samazināta, pirmās emocijas norimušas nu klausos sevī un apkārt , jautajumu daudz attiecībā ko nu būs darīt? un galvenais ko gribētos? šobrīd vēlmes saprast visgrūtāk jo nav vēl pierimusi panika par to kā būs risināt dzīves materiālo pusi... bet jo vairāk domāju par visu jo mierīgaka palieku jo streso cik gribi tas situāciju nemaina, un vispār ja vienas durvis dzīves labirintā aizveras kaut kur noteikti atvērsies nākošās, galvenais nekur panikā ar varu nelauzties. šā brīža lēmums - ''no stress'' un ķert kaifu no pārmaiņām kas ienes manā dzīvē jaunu informāciju, pazīšanās, jaunu piredzi un jaunas iespejas ... šī lēmuma pieņēmšana man nāca viegli grutāk bus ar jaunas darbavietas izvēli un kas zin varbūt sadūšojos iesāk darīt kaut ko pavisam citu nekā līdz šim ..

Man lēmumus pieņemt ir grūti, sevišķi tādus, kas apgriež dzīvi kājām gaisā. Pirms trim gadiem pieņēmu lēmumu aizbraukt svešumā, jau tad zināju, ka nav pareizu un nepareizu lēmumu. Tie vienkārši ir - atbilstoši katra dzīves pieredzei un informācijai. Katrs lēmums bagātina - vai kļūsi laimīgāka vai pieredzes bagātāka. Es esmu kļuvusi gan pieredzes bagātāka, jo pabiju tur, gan laimīgāka, jo atgriezos un tagad novērtēju ik katru sīkumiņu te mājās.

Tavs stāsts iedvesmo paldies!

Tagad ir darbs, kas finansiāli ļauj justies stabilai un neatkarīgai, ir vīrietis, ar kuru ir patīkami mierīgas attiecības un kurš ļauj justies mīlētai, un ir dzīvesvieta ģeogrāfiski man stipri piemērotākā vietā
Ir labi, esmu laimīga. Tas gan nenozīmē, ka ir viegli- jauns darbs, pārvākšanās u.t.t. vienmēr ir saistīti ar zināmu stresa līmeni un satraukumu, bet es vairs neesmu tā rūpju māktā sieviete, kas biju pirms 1.5 gadiem- ir atgriezies dzīvesprieks un gribas iet, skriet, lekt, darīt, baudīt, censties un DZĪVOT!!!!
Manā gadījumā pirmais bija darba maiņa. Pārējais aizgāja tādā kā ķēdē- pirms tam šķita, ka daudzas lietas nav man- ko tad es, es tak nevarēšu (tipiskais latvietis). Kaut kā kūlos pa to dzīvīti, var teikt eksistēju.Bet tiklīdz spēru pirmo solīti, tā viss iegriezās pamatīgā virpulī Un savelkot vecgada vakarā savelkot galus kopā par 2011.gadā sadarīto un sasniegto, nācās secināt, ka esmu malacis. Un ka manā dzīvē viss ir savādāk- cits darbs, citas attiecības, cita dzīvesvieta, citas intereses un dzīvei cita garša.
Visas lielās pārmaiņas notika apmēram 4 mēn. laikā!!!!!

Un kā ir tagad?

Man nav viegli saņemties lēmumiem, kas apgriež kājām gaisā visu dzīvi, bet kad saņemos, tad viss aiziet tādā kā ķēdes reakcijā.
Mazliet vairāk kā gadu atpakaļ (2011.gada pavasaris- vasaras sākums) biju diezgan depresīvā stāvoklī- attiecības, kas nu jau bija kļuvušas neciešamas un slimīgas, darbs, kas nesniedz ne finansiālu, ne profesionālu, ne garīgu piepildījumu. Ilgi nevarēju saņemties kaut ko darīt, bet tad sākās- nomainīju darbu, aizgāju no attiecībām, nomainīju dzīves vietu.....

Oi, man ir līdzīgas izjūtas, kad jāpieņem kardināli lēmumi. Ļoti bieži mēdzu kļūdīties un pēc tam vēlos to izlabot.

Šobrīd es laikam zinu tikai vienu - ir jāizvēlas jauns virziens, bet uz kuru pusi - es vēl nezinu.... gan jau laiks visu saliks pa vietām

Pieņemt lēmumus, kas sagriež dzīvi ar kājām gaisā, man ir diezgan grūti. Vispār ar to lēmumu pieņemšanu man ir tā pagrūti, daudz domāju un apdomāju pirms pieņemu kādu lēmumu, kas ir nozī'migs un daudz ko ietekmēs.

Vakarnakts atklāsme - nestrebt karstu un mazliet ļaut emocijām pierimt.... kaut kā jau bija piemirsies...

You are welcome! Manā pieredzē visgrūtāk ir bijis uzsākt pieņemtā lēmuma realizāciju. Jo tikai tad tas ir "pa īstam" pieņemts. Pēc tam jau ir vnk "varoņa ceļš". Kāpēc varoņa? Jo eju, balstoties uz savām vērtībām, kas nereti atšķiras no apkārtējās vides izpratnes par vērtībām!

Kad jau izdarīts, tad jo ko tur minstināteis, tad atpakaļceļa vairs īsti nav

Arī man šis ir pārmaiņu laiks...kā rezultātā radies secinājums, ka grūti nav pieņemt lēmumus, bet grūti ir pie tiem turēties!