Pārdomām..

hiperkeri
hiperkeri 1. decembris 2010 00:00
593

Un te nu ir jāapstājas un jāieelpo dziļi..


Nezini,kad būs tā pēdējā reize,kad varēsi ievilkt tāu dziļu,veldzējošu un atbrīvojošu ieelpu.. Šodien nomira mans iedvesmas avots,dzīvības devējs un visumā šarmanta sieviete-mana vecmamma.

 

Visu dienu jutos savārgusi,pagājšajā naktī gulēju ar temperatūru.. No rīta  cēlos ar tādu pozitīvu domu(kā jau vienmēr:) ),ka šī diena man nesīs daudz iespēju,kādas man vēl nav bijušas..

 

Sanāca,ka ne tikai labā nozīmē-ok,man piedāvāja vienu haltūru(mūziķu valodā-vienu koncertēšanas iespēju),biju starā!!

 

Un mēģinājuma vidū piezvanīja mamma un pateica,ka ome nomirusi...

 

Tad viss mans savārgums bija nost kā ar roku atņemts un rodas citas lietas,par ko domāt..

 

Labi,ka man ir 2 jauki brāļi un laba mamma..

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
bruunace 1. decembris 2010 22:34

Turies!!!!:(

1. decembris 2010 18:45

Izsaku līdzjūtību!

1. decembris 2010 16:53

Zinu,ka šeit vārdi nelīdz ir jāpaiet laikam,kurš saliek visu pa plauktiņiem un mazina sāpes.
Šā gada sākumā pēkšņi aizgāja mana mammīte,sāpēja tik ļoti,ka likās nomiršu.Sāp arī tagad,bet tikai svādāk.Turaties...

spaara 1. decembris 2010 15:17

Līdzjūtība Tev...
Mana vecmamma nomira novembrī - naktī no Mārtiņdienas uz Lāčplēša dienu, pavisam nesen...viņai bija jau 96 gadi. Mums bija dotas 2 nedēļas laika, lai aprastu ar šo domu...
Visgrūtākais ir laiks līdz bērēm un pašas bēres, pēc tam paliek vieglāk. Lai gan ar to tukšuma sajūtu laukos vēl būs jāsarod...
Tāda ir tā dzīve...

1. decembris 2010 11:54

Izsaku līdzjūtību..

1. decembris 2010 11:41

Banderas
Arī es ilgi nevarēju samierināties ar domu, ka vecmammas vairs nav un viņa nāca sapņos pie manis katru dienu, bez izņēmuma. Tagad , kad jau gads pagājis ir vieglāk, vairs tik traki nepārdzīvoju un vecmamma retāk sapņos rādās. Lai gan vienmēr ir tā, ja dienā iedomājos par viņu, naktī sapnī viņu redzu.

1. decembris 2010 11:38

Izsaku līdzjūtību!
Zinu kā tas sāp. Es savu superīgo vecmāmiņu zaudēju tieši laikā, kad biju stāvoklī. Godīgi saku-tas bija murgs. Viņa man bija tuvāka par mammu.Tas bija nenormāls trieciens. Gaidijam abas mūsu meitiņu, bet... Paies laiks un kļūs vieglāk! Esi stipra!

miranda 1. decembris 2010 11:00

Esmu domās ar Tevi! :)
Pirms 5 gadiem zaudēju savu vecmāmiņu - cilvēku, kas bija mans dvēseles radinieks. Bija ļoti smagi! Arī tagad atceros vēl viņas smaržu, roku glāstus, balsi, teicienus, smaidu utt. Un arī man ļoti palīdz metiņa, kuru esmu nosaukusi vārdā, apvienojot vecmāmiņas un vectētiņa vārdu. :) Viņa vienmēr būs sirdī, bet tas netraucē saskatīt dzīves krāsas! Vajag tikai laiku! ;)
Bučas! :)

1. decembris 2010 10:15

Izsaku līdzjūtību, tuvu cilvēku ir grūti palaist /virtuāls apskāviens/

madmozele 1. decembris 2010 09:55

Izsaku līdzjūtību.

jana 1. decembris 2010 09:08

Esi stipra!

silva9 1. decembris 2010 08:57

Izsaku izjūtību. Turies un laiks ir viss labākās zāles .

mazaa raganina 1. decembris 2010 08:53

Pievienojos....
Turies....

hiperkeri 1. decembris 2010 08:48

paldies,miiljaas..

gunaselecka 1. decembris 2010 07:05

Izsaku līdzjūtību, ir jāiziet tās 5 fāzes un tad dzīve atkal visu sakārtos. Tas ir jāizdzīvo. Jūtu līdzi..

sandija 1. decembris 2010 06:50

Izsaku līdzjūtību...

Zinu, kā tas ir. Man dzīva palikusi tikai mamma, 5 gadu laikā apglabāju visus tuvos. Tas ir smagi...

rozhuks 1. decembris 2010 00:33

Izsaku līdzjūtību!!!
Zinu,ka tam visam,lai pārciestu ir vajadzīgs laiks,jo man gada sākuma nomira māmiņa-ir vēlarvien sūdīgi ap dūšu.....:(
Katru reizi iedomajoties viņu vai piemēram skatoties video,atēlus gribās raudāt,bet es ciešos,jo zonu ka viņiem būs slapji tur augšā!!!!
Labi ,ka man meitiņa ir,kas novērš un novērsa domas no visām skumjām!!!!!
Turies saulīt,viss būs labi,mēģini atcerēties visu labo,kas saistīts ar viņu!!!!:)

smukaa 1. decembris 2010 00:18

Turies!

banderoso 1. decembris 2010 00:13

Izsaku līdzjūtību vecmāmiņas zaudējumā.

Kad pirms pāris gadiem nomira tēta mamma arī nevarēju ilgi tikt tam pāri. Pat tagad asaras acīs, kad par viņu iedomājos. Galvenais palaid viņu vaļā, ļauj viņai aiziet, lai viņas gars nemokās uz zemes. Pēc vecāsmammas nāves ilgi viņu turēju pie sevis, viņa naktīs nāca sapņos, nesaprotu, ko viņa vēlas... viņa gribēja, lai es viņu atlaižu.

Kad māsai piedzima mazā, pirmā lieta, ko iedomājos, ka vecmamma ir atgriezusies, jun ne jau man vienai, mums visiem ģimenē liekas tā. Mazā ir tik līdzīga viņai gan raksturā, gan tagad mazliet izskatā..Mūsu mīļie pie mums vienmēr atgriežas :)

inny 1. decembris 2010 00:06

Izsaku līdzjūtību! :( Turies! Paies laiciņš, bet būs atkal krāsas dzīvē.