Par to mīlestibu..

hiperkeri
hiperkeri 27. oktobris 2010 00:00
701

Nesen man bija jāraksta eseja par E.Fromma darbu"Mīlestības māksla",no kā es arī šo to guvu.

 

 

Gribu arī ar Jums padalīties!

 

Te būs citāti + manas pārdomas par tiem:)

 

P.s. Piedodiet,ka tik gari,bet man pašai tā patīk tas darbs-domāju,būs vērīigi palasīt:)

 

1.”Vai mīlestība ir māksla? Tādā gadījumā tā prasa zināšanas un piepūli. Bet varbūt mīlestība ir tikai patīkams piedzīvojums,kuru var baudīt,vienīgi pateicoties laimīgai nejaušībai?„

 

*Viena gudra doma,ko esmu savā dzīvītē sapratusi-neko nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu! Tieši tāpat ir ar mīlestību-tā nenāks pēc tavas kaprīzes un tā nepastāvēs vienkārši tāpat-tikai tāpēc ,ka teorētiski tā tam būtu jābūt katra dzīvē-jo tā tak ir norma?! Šo citātu es traktētu tā-iemīlēšanās ir nejauša-piekrītot 2.citāta daļai-manā dzīvē tā ir noticis-mīlestība atnāk kā lietus mākonis-tieši negaidītākajā brīdī . Domājot par citāta 1.daļu(lai arī to īsti nesaprotu,jo nekam nevajadzētu būt smagam darbam šajā sfērā ) ,to visu apdomājot,secināju,ka tomēr piepūle ir jāpielieto,lai šo iemīlēšanās stāvokli saglabātu cauri visām attiecību peripētijām.Un tad tajā brīdī,ja to spēj izturēt arī caur lietainām dienām,tad iemīlēšanās pāraug mīlestībā. Tā es to saprotu.Un laimīgām nejaušībām arī nav ne vainas-tas viss pieder pie mūsu ikdienas saldināšanas.

 

2.”Lai tiktu mīlēts un lai mīlētu,ir vajadzīga drosme. Drosme novērtēt zināmas vērtības kā ārkārtīgi svarīgas-tad saņemties un likt uz spēles visu pret šīm vērtībām.”

 

*Liekot šim citātam pretī sevi,īsumā to komentētu tā-mešanās ārā pa lidmašīnas durvīm ar aizsietām acīm,mēģinot vienlaikus aprēķināt,kā tava paša masa kritīs pret zemi,kuras tālums tev pat nav zināms...Gribētos teikt-nu kam man tas vajadzīgs??Tā vietā,lai tu –vienkāršs cilvēks(nenoliedzami,ar savu „odziņu”)-turpinātu strādāt pie saviem mērķiem ar ierasto atdevi un koncentrētu visu savu uzmanību pie lietām,ko esi iesācis,tā vietā tu attopies iemīlēšanās un glorificēšanas fāzē,idealizējot citus par figūras perfekcijām,zinātniskajiem grādiem vai materiālajām vērtībām( „zināmās vērtības,kuras ir ārkārtīgi svarīgas”),kā rezultātā tu pats pamosties zema pašnovērtējuma nomākts,pielīdzinot sevi vispārpieņemtajiem stereotipiem,jūtoties kā niecība. Tad jau,manā gadījumā,apspriežot sieviešu dzimumu,visas būtu dzimušas vienādas-šefpavāres mājās,strādātu par modelēm un gultā būtu īstas prostitūtas.....bet vīrieši? Par tiem vispār nekas nav skaidrs,jo,ja jau visas sievietes būtu vienādas,viņiem tāpat prāts nestos uz lielāku izvēli...un ,galu galā,viņi taču tāpat ir no citas planētas!!Tāpēc es pat nelauzīšu galvu par stereotipiem-man nav 1000ls alga,man nav D izmēra silikonizēto krūšu,bet vai tad es esmu sliktāka par to,kam tas viss ir? Rezultātā,kā jau cūcības likumos( atvainojiet,Mērfija..)paredzēts,mūsu idealizētais mērķis,jebšu „Izredzētais”,nav tā visa mērķis-varbūt viņam piemīt tādas īpašības,kuras tev pat murgos nerādās! Tā taču arī var gadīties:) Tāpēc nav vērts pārlieku censties kādam pārlieku izpatikt,padarot sevi par aplam muļķīgu personu. Un,pasarg`Darvin,nokļūt vēl kādā neērtā situācijā,pārprotot „Izredzētā” signālus vai tieši pretēji,to trūkumu..Labs teiciens-esi tu pats-kuru piemin visur,kur vien var,taču,kāpēc tad mēs vienmēr cenšamies pārlēkt pāri savai pēcpusei,tiecoties pēc nenozīmīgiem pseidomērķiem....un bez izpletņa attopoties lidojuma vidū,kad vairs nav iespējams noķert garām paskrienošo lidmašīnu,atliek vien skumt pēc tā,ko esi zaudējis,labprātīgi izlecot no tās..

 

 

3.”Lai gan apzināti baidāties no tā ,ka jūs nemīl,īstās,kaut arī neapzinātās bailes ir bailes mīlēt. Mīlēt nozīmē uzticēties bez garantijām,atdot sevi pilnīgi ,cerot,ka mūsu mīlestība izraisīs pretmīlu iemīļotajā cilvēkā.”

 

*līdzīgi kā iepriekšējā tēzē-pamatdoma ir laimes spēle.Patiesībā,savā dzīvē es tā nedomāju-es nebaidos ,ka mani nemīl.Es par to vispār nedomāju.Jā,varbūt tas nozīmē,ka es vēl neesmu piedzīvojusi Īsto Mīlestību,lai zinātu,kā tas ir,kad vari būvēt plānus visai dzīvei,rēķinoties jau arī ar 2.personu,un,kaut kad,tajā mēģinot iekļaut visiem zināmo 1+1=3+suns(kur nu bez suņa...).Ja es sevi pakļauju šai tēzei,pieļaujot domu,ka baidos mīlēt-lai nu tā būtu,ikvienam būtu bail,atdodot visu,palikt pie sasistas siles..Jā,es nespēju uzticēt visu otram,tā vēl īsti neizjutusi,kas es īsti esmu un kāda ir manu ekstru un trūkumu amplitūda un īpašību gamma, labi apzinoties,ka tā arī daudz varu palaist garām..taču tagad es ar to vēl spēju tikt galā.Kas man,jaunai,skaistai,neprecētai...

 

4.”Kā brāļu mīlestība tika aizstāta par bezpersonisku godīgumu,tā Dievs tika pārvērsts par attālinātu Visuma Asociācijas Ģenerāldirektoru ;jūs zināt,ka viņš tur ir,viņš ir diriģents( Lai gan iespējams,ka orķestris spēlētu arī bez viņa),jūs viņu nekad neredzat,bet atzīstat viņa virsvadību,kamēr pats” spēlējat savu vijoli”.

 

*Jā,nodaļa par reliģisko mīlestību...Komentējot tēzi-es izvēlos ignorēt diriģentu,pilnīgi uzticot sevi savas instrumentu grupas vadītājam-kas dara manu darbu un pārzina manu specifiku,jebšu-vinkāršāk-manām smadzenēm un to brīnumainajai darbībai,mazāk zināmai kā domāšana un pašpārliecība..

 

5.”Katrā zinā iemīlēšanās izjūta parasti veidojas,ņemot vērā tikai tās cilvēkveidīgās preces,kas ir cilvēku apmaiņas spēju robežās.Es gribu noslēgt darījumu:objektam ir jābūt iekārojamam no sociālās vērtības viedokļa,un tajā pašā laikā tam jāvēlas mani,ņemot vērā manas atklātās un slēptās labās īpašības un spējas.”

 

*Par šo tēzi esmu gatava uzcelt pieminekli Ēriham Frommam! Galvenais āķis,kurš iešifrēts fragmentā-ES! Persona,par kuru šeit tipoloģiski komentēts,ir par sevi pārliecināta,apzinoties,ka var visu neatklāt ārējajam „tirgum”,taču slēptās īpašības ir tikpat iekārojamas,cik atklātās,lai liktos pievilcīgas citai vērtīgai personai. Manuprāt,izcils modelis,lai viss izdotos,tiesa,domājot par spilgtu personību „saliedēšanu”,nevar iztikt bez domstarpībām,bet tāpēc jau Fromms saka „mīlestība ir zināšanas un darbs”-jo,ne jau tikai pretpoli pievelkas(un,ja arī pievelkas,ir arī gadījumi,kad tie tā arī nav „atgrūdušies” viens no otra),un ,esot tolerantiem(kas dažiem labiem var būt arī dziļi,dziļi apslēpta īpašība..) savā starpā,gluži ne bez pacietības,var radīt brīnumu,sauktu par Mīlestību.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
hiperkeri 28. oktobris 2010 12:28

man peec graamatas izlasiishanas bija reakcija apmeeram shaada-??
neko nesaprast:D:D
bet,kad paarlasiiju sevis pasviitroto,taa bilde kljuva skaidraaka.
es arii nespeeju miileet visus,bet maacos ar visiem sadziivot:D:D

27. oktobris 2010 23:22

Esmu lasījusi šo darbu. Arī bija jāraksta darbs augstskolā. Patika! Dziļa doma un labs skaidrojums par to, aks tad īsti ir mīlestība. Bet ir grūti tā dzīvot reālajā dzīvē.. Nu. nespēju es mīlēt visus.