Par pārmaiņām un sevis pārtaisīšanu

9. jūlijs 2012 10:30
453

Tās, kas mēs esam, zinām tikai mēs pašas, tā mums liekas. Izrādās, tas, ko zinām, var būt visai vienpusējs priekšstats: pateicoties dažādām, dzīves piespēlētām, situācijām, krīzēm un problēmām, esam spiestas atklāt par sevi daudz jauna. Gan laba, gan slikta, jāsaka. 

Piemēram, kaut ko ļoti gribas! Bērnībā mēs tad bijām gatavas sasolīt nezin' ko, lai pie kārotā tiktu: es vairs nekad nečīkstēšu, nemelošu, palīdzēšu vājākiem utml. Arī lielas meitenes joprojām izmanto šo pašu paņēmienu, tagad "soloties" sev, vīram, Dievam, vecākiem, un arī solījumu saturs ir mazliet mainījies. Bet, kas notiek tad, kad mēs to kāroto iegūstam? Vai mēs priecājamies par to, jūtamies pateicīgas, izbaudām? Vai turam solījumu?

Vai pieņemam, ka tas ir pašsaprotami, par solījumu aizmirstam un turpinām savu dzīvi tā, it kā nekas nebūtu noticis? Tā, it kā tas ilgošanās un sapņošanas posms, sevis labošanas un taisnošanas darbs nav bijis, it kā tie solījumi nemaz nebija nopietni domāti un tiem nemaz nebija pamata, jo… viss taču tāpat ir … normāli.

Kā panākt, lai labi gribētas apņemšanās mēs turpinātu ievērot un ieviest savā dzīvē uz palikšanu? Ja jau reiz' solījāmies, tad taču domājām to nopietni?! Bija pamats solīt, ka nekad vairs nemelošu, jo laikam šad tad meloju gan.

Izrādās, informācija par to, kas mēs esam, tiek "ierakstīta" mūsu sarkanajos asinsķermenīšos, jo tajos ir dzelzs, kura ir labs informācijas glabāšanas materiāls. Ar katru sirdspukstu mūsu ķermenis saražo pāris miljonus leikocītu un tajos "saglabā" informāciju par to, kas mēs esam.

Visu: kā jūtamies, par ko domājam, kā guļam, vai piedodam, vai lūdzamies, vai baidāmies, vai slepus kādu mīlam. Vai esam veselas? Vai esam veselīgas un vai esam veselas kā vienots veselums, kur katra mūsu daļa: dievišķā, laicīgā un fiziskā ir kopā līdzsvarā un harmonijā. Tātad ik sekundi mēs varam "noteikt", kas mēs esam.

Visas daļas ir cieši saistītas un tādām tām būtu jābūt. Ja kaut kur ir pārrāvums, rodas problēmas. Ja tās ir jau radušās, jācenšas līdzsvaru atgūt. Ja šādi skatās uz krīzēm, problēmām un slimībām, tad tām rodas pavisam cita jēga, tās, faktiski, mums ir jāuzlūko kā glābējas, kas mums dod iespēju laboties (vai veseļoties). Ja vien mēs savus solījumus bijām nopietni domājušas un gatavojamies tos ievērot.

Man ļoti gribētos dalīties savas skolotājas atziņā, kura saka, ka visas pārmaiņas nāk ar grūtībām un/vai sāpēm, citādi nemaz nav iespējams. Ja pārmaiņas nāk viegli, tad tās nav uz palikšanu. Labā ziņa ir tā, ka 40 dienu laikā mēs varam diezgan ievērojami sevi "pārtaisīt", jo tieši tik daudz laika ir vajadzīgs, lai ķermenis aizmirstu vecu ieradumu un iemācītos, pierastu pie jaunā.

Tieši 40 dienās to leikocītu, kuros ir saglabāta "jaunā Es" informācija, ir vairāk nekā to, kuri dzīvo saskaņā ar vecajiem paradumiem, tomēr (pardon! par matemātiku) jāpiezīmē, ka leikocītu kopējais mūžs ir 120 dienu garš, tātad nopietnam sevis pārveides darbam katru dienu x minūtes jāvelta tieši 120 dienas pēc kārtas!

Tātad tas ir iespējams un tad katra mūsu informāciju pārnēsājošā šūna dzīvos saskaņā ar "jauno Es". Veselāku, labāku un laimīgāku.

Agnese Guļāne, Kundalinī jogas skolotāja

Un kā Tev veicas ar solījumiem? Vai tos parasti izdodas turēt?  

Vairāk par Kundalini jogas centru lasi šeit!>> 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
svente 9. jūlijs 2012 13:23

Es cenšos savus solījumus turēt. Varbūt (vienkārši riktīgi neatceros) bērnībā ar to grēkoju, bet tagad gan cenšos.Citreiz jau ir tā, ka solījumu devis, pēc tam maķenīt nožēlo to. Bet es tos pildu, ja vien neizjauc kādi apstākļi vai nepārvarama lieta. Tad es cenšos paskaidrot, kāpēc es savu solījumu nevaru turēt.

Ilze_Liekmane 9. jūlijs 2012 12:49

Interesants rakstiņš :)