Par mūžīgo bērnu

hiperkeri
hiperkeri 27. jūlijs 2012 12:30
637

Bija vienreiz jāsaņemas un jāpajautā šis jautājums - kad jūs pieķērāt sevi pie domas, ka esat pieaugušas, ka bērns vairs nespiežas laukā pa visām vīlēm?

Jocīgs jautājums?

Es savos divdesmittrijos secinu, ka nemāku būt tā smalkā lēdija, kādai man būtu jābūt. Varbūt no manas garderobes ir pazuduši n-tie, kādreiz tik foršie, superīsie svārciņi (man viņi bija mikromini, taču nesen es vienai meitenei redzēju tādus, kuri knapi nosedz `vaidziņus` - es saprotu, ka pat savā jaunības trakumā man tomēr IR bijušas robežas)!

Caurspīdīgākus izstrādājumus (tagad tāds ir tikai viens krekliņš palicis) es kombinēju ar žaketēm, lai tikai atklātībā nepavērtos lieks ādas laukums... lai gan par savu ķermeni es nekaunos, esmu sevi pieņēmusi ar visām mazajām krūtīm (kuras TOMĒR ir fantastiskas), esmu tikusi pāri visiem pusaudžu kompleksiem par savu seju un pirmo vasaru tiešām nekaunos iziet no mājas uz veikalu, nemaskējot savu seju ar kosmētikas palīdzību... vienvārdsakot, esmu uzsākusi savā dzīvē (beidzot!) kaut kādā mērā - briedumu. Taču ne jau līdz galam.

Vēl arvien pieķeru sevi situācijā, kad tiešām uzvedos kā bērns. Labi, tie nebūs niķi un bērnišķīga dusmošanās, taču man patīk, kad esmu brīvā atmosfērā ar draugiem vai vienkārši māju situācijā, kad ir labs garastāvoklis, vienkārši lēkāt pa matračiem, vai arī tēlot kokākāpēju (khm, mums te nav koki, bet ir mans draugs, kuram vienkārši var uzkāpt uz pleciem un tēlot Everestu.

Ne jau Tajā nozīmē :D:D Lai gan -arī :D:D:D), gatavojot ēst - vienmēr kaut ko nosmērēt vai vismaz pažonglēt... un kādās ballītēs es arī atļaujos dažādas muļķības stāstīt. Sapratu, ka tam jādara gals, kad sava puiša draugu kompānija visi bija novesti asarās (smieklu) pēc kārtējā mana minējuma spēlē `Pasaule`. Es atzīstu,ka esmu Ģeogrāfiskais idiotisma paraugs, man NAV ne jausmas, kurā kontinentā atrodas Indonēzija un vai Antarktika ir tur - augšā vai apakšā! Jā! Tieši tā! Dažiem vienkārši NAV lemts to zināt!

Arī tad, kad es gribu būt dāma, uzvelku ko elegantu un nu jau liekas - jā, beidzot, beidzot - kas sievišķīgs, smalks... es tomēr pamanos kaut vai uztaisīt seju tādu, kas, noķerta bildēs, liek man nopūsties -nē, meitenīt, tev vēl tikai augt un augt...

Es gaidu savu 25., 30., 35 gadu jubilejas, kad es spētu redzēt, kāds ir iespējams brieduma (un vai vispār ir iespējams) koeficients manā dzīvē, jo šķiet,ka mana bērnības baktērija atgriežas, kad to gaida vismazāk :D

Kad un kā jūs sapratāt, ka esat pieaugušas? 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
hiperkeri 27. jūlijs 2012 20:54

nu ar apģērbu jau arī tas ir saistīts,jo tomēr tā āriene arī TOMĒR daudz pasaka par iekšieni un to,kādu ziņu par sevi mēs gribam pateikt ārpasaulei.Arī attieksmes jautājums;)
Attieksme un zināšanas jau mums nāk no audzināšanas-tas,ko vairums mūsos iegulda citi un mūsu vēlme to visu uzņemt sevī..
taču vēl jau ir temperaments,kādas uzvedības iezīmes,kuras ir tiiiiiik grūti sevī mainīt. Reksturu jau vēl var norūdīt,bet tas temperaments..Nu jā,laikam ar to es te cīnos-nāk uz āru,kaut arī ne īstajā brīdī.Varu jau nobremzēt,tā sakot,bet to jau parasti pamana un pajautā-kas noticis(nu,tie cilvēki,kas tiešām pazīst)?..

lase 27. jūlijs 2012 17:55

Ja runājam par briedumu, tad tā ir attieksme pret lietām, notikumiem, dzīves pieredze un zināšanas, tam nav pilnīgi nekāda sakara ar jauneklīgu seju vai solīdāku kleitiņu. Vismaz es tā domāju. Un, protams, dzīvi baudīt var visādos veidos un visos dzīves posmos. :)

hiperkeri 27. jūlijs 2012 17:33

dzīvi jau var baudīt visādi,taču lielās lietās vienkārši vairs negribu būt bērnišķīga.Gribu ,lai mani tomēr var uztvert nopietni:)

lase 27. jūlijs 2012 16:55

He, he, sen vairs neizskatos pēc meitenes, jo dziļa krunka pierē, bet niķi kā mazam bērnam :D( man pāri 30)
23 gados vēl ir jābauda dzīve nevis jādomā kā izskatīties nopietnai, visam savs laiks.

mantra 27. jūlijs 2012 16:15

23 gadi jau arī vēl ir zināmā mērā bērnība... Es savos 34 vēl jūtos kā bērns, kuram ar pieaugušu, prātīgu māti nav nekāda sakara. Arī bērns mani nepadarīja pieaugušu. Bērnam jau 7 gadi, bet es jūtos tieši pretēji - arvien jaunāka un jaunāka. Šķiet, ka arī atbildības sajūta nav mana stiprā puse. Arī drēbju ziņā neesmu nekāda pieaugusī lēdija, kaut gan strādāju solīdā valsts darbā - nekādas žaketes un solīdi kostīmi - tās pašas džinsas, ko vēl joprojām uzskatu par ērtāko un sievišķīgāko apģērba gabalu (protams, tām jābūt saskaņotām ar pārējo un normālām), tie paši dažādie krekliņi un topiņi. Tā ka pēc skata man varētu iedot arī 25 gadus (un vēl mazāk). Bet man tas patīk un es nemaz nevēlos būt pārāk pieaugusi. Patiesībā nezinu, ko tādu tas "pieaugušums" dod.

hiperkeri 27. jūlijs 2012 12:36

Vēl viens iemesls bērnam,vēl bez pumpu iespējamās pazušanas :D:D:D:D

mazaa raganina 27. jūlijs 2012 12:33

Kad piedzima pirmais bērns...