Par attiecībām, ģimeni un vīramātēm – vellamātēm, bet ne tikai.

pece
pece 17. jūnijs 2010 13:12
524

Man nav nācies viegli veidot attiecības ar manu vīramāti, dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem, viņa vēlējās mūs izšķirt, neuzskatīja mani par atbilstošu partneri savam dēlam, ievāca informāciju par mani aizmuguriski, tenkoja un visādi citādi jautri izrīkojās.

 

 

Tajā brīdī mēs pat nebijām vēl iepazīstinātas. Man gribējās kā viesulim iebrāzties viņas mājā, iepazīties uz līdzenas vietas un pateikt visu ko es par viņu domāju, uzrīkot skandālu, tā lai maz neliekas. Tomēr es to nedarīju sava mīļotā dēļ, kurš mēģināja izlavierēt starp divām viņam tuvām sievietēm pa labam. Un mums abām šķita, ka viņš tai otrai pakļaujas vairāk!

 

 

Ar šodienas prātu un paskatoties atpakaļ, paldies, mīļotajam, ka spēja mani piebremzēt un neskandalēt, lai gan mājās šī jautājuma dēļ reizi reizēm gāja jautri, kašķi bij ne pa jokam un brīžiem biju gatava triekt ratā savu mīļoto pie savas mātes.

 

 

 

 

Piedzima mazbērns, mazliet paaugās. Mūsu attiecības ar vīramāti bij kaut kādas, bet ne labas. Negribēju mazbērnu viņai uzticēt. Man šķita nafig – mani neatzīst, lai arī mazbērns netiek viņai! Pēc tam pārdomāju – mazbērns jau nav vainīgs, viņam ir tiesības uz savām attiecībām ar vecvecākiem. Bez tam, neskatoties uz salīdzinošu skarbajām attiecībām ar vīramāti, vīratēvs vienmēr ir bijis labvēlīgi noskaņots. Kādu laiku mazbērnu vīrenei uzticēju tikai un vienīgi savā klātbūtnē. Ja vajadzēja kaut kur iziet divatā, ņēmu aukli vai vedu saviem vecākiem. Vēlāk maz pamazām uzticēju mazbērnu arī vīra vecākiem palaikam. Es iemācījos uzticēties viņu mīlestībai mazbērniem, par spīti manām izjūtām un manām attiecībām, kuras nu jau var saukt par labām, konstruktīvām, bet ne ideālām. Es viņu cienu kā sava mīļotā mammu.

 

 

Ja es būtu skandalējusi un sakašķējusies ar vīramāti, es nezinu ar ko tas būtu beidzies, jo zinu, ka gan es, gan viņa esam svarīgas mīļotajam. Un mūsu attiecību dēļ, ne reizi vien viņš ir juties kā starp diviem dzirnakmeņiem.

 

 

 

Tas, ko es vēlos pateikt ir, ka attiecības nav vienkārša lieta, jo nekas nav viennozīmīgs un pār vienu kārti metams. Attiecības veido divi – arī attiecības ar vīramātēm mēs, vedeklas, veidojam pašas. Arī robežas nospraužam pašas. Sakasīties un sakašķēties ir vienkārši, bet reizēm der padomāt par to, ko mēs ar kašķi panāksim, ko iegūsim, ko zaudēsim un kā tajā visā ievārītajā putrā jutīsies mūsu mīļie – mūsu bērni un mīļotais vīrietis.

 

 

 

Foto: census.gov

 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Rebeka 17. jūnijs 2010 18:05

Cik labi ka man ir labas attiecības, pat ļoti, es viņai vairāk uzticos atstāt mazo nekā savai mammai. Nu treki ka šitā jāskandalē un jārij tas krupis!!

lina 17. jūnijs 2010 14:15

Pamācošs stāsts patiešām! Paldies ka padalījies :)
Zināmā mērā apbrīnoju Tevi, ka par spīti visam spēji nolikt malā personisko aizvainojumu.