NEFUNKCIONĒJOŠĀ SKRŪVĪTE

SARKANIEMATI
SARKANIEMATI 29. janvāris 2018 21:20
297

Atzīt (jā es to izdarīju, jā to nedarīju, jā neesmu darījusi) ir tik grūti. Kādēļ? Man šķiet, ka tāpēc, ka visu savu mūžu esmu audzināta (vairāk jau izglītības iestādēs), piespiesta no pieklājības kodeksa sistēmas un darba ētikas kodeksa būt sistēmai pakļautam subjektam nevis brīvi pastāvoša tās daļa, kas gūst maksimālo labumu visiem iesaistītajiem, NEĻAUJOT sev kāpt uz galvas.

Kas tur liels, ka Tu funkcionē kā skrūvīte kaut kādā sistēmā? Vai Tev nav lietas, sapņi, darbi, ko esi vēlējusies darīt, bet neesi izdarījusi un darījusi? Nu noteikti ir? Mēs ar vīru vakar izvilkām manu solījumu sarakstu. ... nu vienkārši gribēju aiz kauna nolīst un ielīst zemē, jo apzinos no visa saraksta daru tieši 1% Un jau pāris mēnešus atpakaļ pamanīju, ka man ir problēmas izdarīt lietas sev bez ārējas kontroles jeb es vēlos, bet neko nedaru, lai savas vēlmes piepildītu.

Pirms pusmēneša sāku konkrētu risināt šo problēmu ar reālu piemēru – dzīvesvietas sakārtošanu. Pirmkārt ir nepieciešama motivācija. Meklēju, kas ir mana motivācija. Nu gribasspēks ne man un iespējams arī Tev nepalīdzēs izdarīt iecerēto sev pašai vai savam tuvākajam. Tad sāka veidoties nojausma, ka man motivēt visvairāk var tas, ka iztēloties, kā es jutīšos, kad paveikuši iecerēties. Jā, tas man motivē ļoti. Nākamais solis ir nošķirt laiku tam. Ar to ir grūtības, jo vienmēr atradīsies kaut kas svarīgāks par iecerēto sev pašai. Kā jau nojaušat, dzīvesvieta nav sakārtota, bet ir procesā, jo apzinos, cik ļoti manu pašsajūtu ietekmē vide ap mani – jo tā ir nesakārtotāka, jo lielāka iespēja, ka tarakāni varēs svinēt kārtējās dzīres.

Vēl viena lieta, kas ļoti bremzē savu vēlmju realizēšanai, ir grūtības atsacīties no pierastā, ierastā, uzkrātā un zināmā, jo tas ir tik pierasts un rada zināmu drošības sajūtu. Bet lēnītēm sāku pie sevīm smīnēt par šo – drošības sajūta? nē, aiz šīs izkārtnes paslēpjas Tava mazdūšība, gļēvums un bailes no jaunā, no sevis attīstības, no nezināmā. Bet tā es vismaz esmu izaugusi (gan jau, ka Tu ar), ka viss jaunais ir biedējošs ļaunums, tam ir jāsagatavojas, un viss vecais un pārbaudītais ir pats drošākais un labākais Tev, ko Tu vari izmest, kad jaunais ir iesakņojies (pārbaudīts un ikdienišķs). Bet kur paliek, ka jaunais pie Tevis nevar atnāk, kamēr vecais ir pie Tevis?

Es negribu būt skrūvīte, kas funkcionē sistēmā, bet nefunkcionē pati par sevi. Es negribu būt egoiste, kura nospļaujas uz apkārtējiem. Es negribu būt kāda cita. Es negribu darīt lietas, tāpēc ka to dara visi.

Es gribu būt skrūvīte pati par sevi un atzīt savu unikalitāti, neslēpjot, ka man uz galviņas ir sarkana roze. Es gribu būt es pati. Es gribu būt jūtīga pret savām un pret citu vajadzībām (savu lieku pirmkārt, jo man ir grūtības atzīt savas vajadzības un vēlmes). Es gribu veikt minēto vajadzību apvienošanu, ievērojot savas iespēju robežas. Es gribu darīt lietas no sevīm vai tāpēc, ka tām ir pienācis īstais laiks.

Es gribu novēlēt Tev, lai Tu būtu pilnvērtīga un funkcionējoša skrūvīte savā dzīvē! :)

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 30. janvāris 2018 10:25

Pirmais solis ir sperts! Tā turpināt!

SARKANIEMATI 30. janvāris 2018 06:46 Linduchy

:$(hi)(hug)(hi)

Linduchy 30. janvāris 2018 06:27

Paldies par blogu! Dziļi un patiesi! (hug)(F)