Neatkarīgs es, bet ne diktators pāri robežām

SARKANIEMATI
SARKANIEMATI 14. maijs 2018 23:23
80

Kopš pēdējā ieraksta, ir aizķērusi kāda doma, no lasīta raksta, novilkt robežu starp sabiedrības domām, uzstādījumiem, kā jābūt, ir katra cilvēkbērna pēdējais solis, lai atdalītos no saviem vecākiem un sāktu dzīvot SAVU DZĪVI. Un kad tas moments pienāk, tad cilvēks ir krustcelēs, uz kuru pusi doties, vai turpināt dzīvot atkarībā no sabiedrības domām kā būtu jādzīvo vai veido savu dzīvi no paša uzskatiem, pieredzes un attieksmes.

Laikam man ir pienācis šāds brīdis, jo ir sajūta, ka negribas dzīt sūdus jebkurā no savas dzīves jomā. Ir apnicis gribu, gribu un neko nedarīt. Ir apnicis ik pēc kāda laika caurskatīt savas ieceres un secināt ir izdarīts pilnīgi nulle. Ir jāizbeidz šis viss, ko varu nodēvēt par simulācijas spēli „Tā dzīvo pieaugušie”.

Ko pieprasa no pieauguša neatkarīga cilvēka, manuprāt:

  • ir izglītība
  • ir pastāvīgs un atalgots darbs
  • ir dzīvesvieta – vislabāk sava, par kuru maksāt kredītu
  • reģistrētas attiecības ar pretējo dzimumu
  • noteiktu skaitu bērnu
  • vienmēr tīru un kārtīgu māju
  • vienmēr izmazgāta veļa
  • vienmēr tīri trauki
  • māk būt vēl kaislīgs un atbalstošs partneris savai otrai pusei
  • vienmēr var būt korķis visām sabiedrības problēmām.

Kas ir man? Vienmēr kaut kas mājās ir neapdarīts – te trauki nav nomazgāti, te veļa nemazgāta, te mājās sajaucies haoss, jo dzīvoju dzīvi un ievēroju svarīgāko, kur es vēlos ieguldīt. Kā mans vīrs saka – krāj sajūtas, nevis mantu.

Sveicieni aizgājušās neatkarības dienā un atrodiet savu neatkarību. Man vēl neizdodas atrast savu neatkarību, bet ceru, ka Tev tas var izdoties.

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies