Nav vērts strīdēties

nosiguldas
nosiguldas 16. septembris 2011 15:50
638

Kādu laiku atpakaļ nonācu pie diezgan nepatīkama secinājuma. Pēc strīda, neatkarīgi ar bērniem, darbā, ar vecākiem, jutos nogurusi un iztukšota, Rūgtuma sajūta saglabājās vairākas dienas, un tad vainas sajūta. Ja nu tomēr man nebija taisnība. Pēc tam sajūta, ka vajadzētu salabt, bet kaut kas tomēr neļauj pirmajai spert soli.

 

 

Otrs atklājums bija saistīts ar tēmām par kurām vienkārši nav vērts strīdēties, jo šajos gadījumos vienalga katrs paliks pie savas taisnības, tas ir bērni, nauda un politika, tad, kapēc tērēt savu enerģiju.

 

Un trešais pats galvenais, ar strīdiem tikai sarežģi pati sev dzīvi.

 

Saliekot to visu kopā, pirms uzsāku strīdu vai atbildu uz uzsāktu strīdu, pārdomāju visus par un pret, galu galā dzīvē arī bez strīdiem ir simtiem citu problēmu.

 

Tagad pieņemu daudzas lietas kā pašas par sevi saprotamas un esmu guvusi pārliecību, ka man neviens nav devis tiesības mācīt citus dzīvot.

 

-Mammai ir palicis pavisam nedaudz, viņa dzīvo savā tikai viņai saprotamā pasaulē, lai tā arī notiek, es priecājos par katru dienu ko pavadam kopā.

 

-Bērniem ir sava dzīve un savs viedoklis, kā pareizi to iekārtot, neviens nav teicis, ka mans dzīves modelis ir tas vienīgais un pareizais. Arī viņi kādreiz būs vecāki un tad mani sapratīs. "ES TĀ CERU".

 

-Darba kolēģi ir tikai kolēģi un lai būtu velme iet uz darbu nav vērts kādam mēģināt iestāstīt lietas, kas viņu nemaz neinteresē.

 

-Draugu nav daudz, (to, kas patiesi ir īsti draugi,) tapēc vai ir vērts tos pazaudēt.

 

UN tad izrādās nav par ko un ar ko strīdēties. Nē protams, arī man kādreiz kāds iekož un tad tikai gribās ar kādu pastrīdēties, bet tad cenšos to darīt ar cilvēkiem, kuru viedoklis man noteikti nav svarīgs.

 

 

ARĪ TU VARI PIEDALĪTIES BLOGU KONKURSĀ, KURĀ INTERESANTĀKĀ BLOGA AUTOREI DĀVINĀM IZDEVNIECĪBAS KONTINENTS GRĀMATU "SAPRASTIES, NEVIS ŠĶIRTIES". VAIRĀK PAR KONKURSU LASI ŠEIT>>

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
rrr 22. septembris 2011 23:23

* duSma!

rrr 22. septembris 2011 23:23

Esmu sapatusi - ja nāk duma uz kādu citu, ka viņš kaut ko dara ne tā, tad jāstrādā pie sevis. Ja esmu stabila, pašpietiekama un labā noskaņojumā, man, goda vārds, vienalga, ka draugs nosviež zeķes uz grīdas, tajā redzu pat pozitīvo, jo katra neordināra situācija ļauj pajokot un kopīgi pasmieties.
Iemesls dumām vai vēlmei kritizēt laikam tomēr mīt manī pašā. Reizēm kādu problēmu nav iespējams neuzņemt personiski. Tad mēdzu vadīties pēc principa - tuvākos cilvēkus nemācīt, lai tur vai kas, mutei jābūt ciet...
Bija tāds skarbs pastāstiņš par sievu, kas aiziet pie psihologa un žēlojas, ka vīrs viņu neciena, nemīl un vispār velta pārāk maz uzmanības. Psihologs viņai izrakstīja zāļu tējas. Viņa vaicāja, kā tās pareizi lietot, uz ko dakteris atbildēja: "Katru reizi, kad tev gribas vīram pateikt kaut ko tādu, kas nav uzslava par labi paveiktu darbu, ielej tasītē un ej uz mannas istabu. Skalo muti tik ilgi, kamēr vairs neko teikt negribas!" Sieva paklausīja ārsta padomam, un pāris laimīgi dzīvo kopā vēl šobaltdien.

svente 19. septembris 2011 14:57

Es to iemācījos ap 40. Bet ir viens bet. Viss neizteiktais iekšā krājas. Man nav tā, ka krājas un tad pēkšņi sprūk ārā. Nē. Bet tas viss neizteiktais atstāj iespaidu uz veselību, pašsajūtu un attiecībām. Tas laikam nozīmē, ka neesmu iemācījusies sadzīvot tā līdz galam. Nē manī nekrājas aizvainojums, bet tas ka redzu, ka cilvēkam ir slikti, bet pateikt nevaru, jo kā pasaku, tā aizsvilstas. Es neesmu no tām, kas par katru cenu mēģinās ieskaidrot vai pārliecināt. Ja cilvēks negrib to saprast, tad nekādi to nespēsi mainīt, ja viņš pats to negribēs. Varbūt pēc kāda laika nāk tā apziņā. Jā, laikam tev bija taisnība. Bet tas ceļš no ...līdz.... ir smags.

sandrulish 17. septembris 2011 01:44

Paldies! Labs stāsts! :) (Y)

moonshine 16. septembris 2011 19:40

Pilnīgi piekrītu. Tomēr kā lai iemācās tā dzīvot visu laiku? :)