Mūsu tautas vēsture ir mūsu pašu rokās

Autors: pece, 2010. gada 8. decembris, 17:55:03
Mūsu tautas vēsture ir mūsu pašu rokās

Es neesmu ārzemēs strādājusi, esmu tur tikai studējusi, esmu bijusi prom no mājām nepilnu gadu. Tas gan vēl bij tad, kad treknie gadi vēl pat sapņos nerādījās un studentu stipendija manu tā brīža algu Latvijā pārsniedza akurāt reizes piecas, lai gan mana alga tobrīd bija salīdzinoši neslikta.

 


 

Es esmu savas zemes pilsone, esmu Latvijā dzimusi un augusi un manas saknes gadsimtiem iestiepjas šajā zemē. Un laikam tieši tāpēc, mani pārstādīt svešā zemē būtu ļoti grūti un vēl grūtāk būtu man tur iedzīvoties.

 

 

 

Šo laiku es saskatīju kā iespēju iepazīt citu valsti, tautu, kultūru, paražas un mentalitāti. Un to tiešām es izbaudīju pārpārēm. Tomēr es sapratu, ka es negribētu svešā zemē savas saknes dzīt, jo es tur vienmēr būtu tikai pienācēja – outsiders. Var jau būt, ka citās zemēs sabiedrība ir atvērtāka, bet tur kur es pabiju, vietējie, lai arī draudzīgi, tomēr gana noslēgti. Arī mani bērni nebūtu savējie, varbūt par tādiem kļūtu mani mazbērni.

 

 

Man pietrūka manu radinieku, manu tuvo cilvēku, manu draudzeņu. Šodien gan tas būtu vienkāršāk, jo ir Ineta sakari, toreiz tas vairāk balstījās uz dārgām telefona sarunām un vēstulēm, kuras ceļoja nedēļām. Man pietrūka Latvijas lauku smaržas, mūsu priežu meža šalkoņa un smilšainās pludmales. Laikam esmu pārlieku konservatīva, lai bez īpašas vajadzības dotos laimi meklēt svešās zemēs.

 

 

Un es gribu, lai mani bērni ir latvieši – no matu galiņiem, līdz papēžiem un vēl dziļāk, nevis tikai skata pēc, bet savas pārliecības pēc. Lai viņi mīl mūsu zemi un strādā savā un mūsu valsts, mīļās Latvijas, labā.

 

 

Mūsējie aizbrauc, cits laimi meklēt, cits apstākļu spiests, bet vieta jau nepaliek tukša! Daba nemīl tukšumus un gribas mums to atzīt vai nē, mūsu, Latviešu, vietā nāks citi. Es nezinu vai tie būs ķīnieši, turki vai afrikāņi, vai kādi citi. Mēs izšķīdīsim internacionalizācijā un integrācijā. Mēs esam par maz, lai integrētu savā tautā daudzskaitlīgu svešinieku pūļus, bet ja to nespēsim, tie integrēs mūs sevī un kas zina, varbūt pēc gadiem 100 vai divsimts mūsu latviskās jāņuguns vietā latvieši piekops afrikāņu dejas.

 

 

Jebkurā gadījumā, mūsu tautas vēsture tiek rakstīta caur mums pašiem un tikai mūsu rokās ir izlemt kādai tai būt!